Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Viņš saprata, ka bija uzvedies neglīti: vispirms vaja­dzēja uzrūkt, lai šis netuvojas slazdiem, un ķerties pie purna tikai tad, ja tas nebūtu klausījis. Taču zēns bija pārāk noguris, lai par to uztrauktos.

Starp citu, kāpēc viņam vispār kāds būtu jābrīdina? Kāda Torakam daļa, ka šis nakts laikā ložņā apkārt un tiek nospiests? Kāpēc viņam jābažījas, ja tas ir tāds muļ­ķis? Kāda no tā jēga?

Toraks piecēlās un no bada gandrīz saļima. «Aizmirsti par vilcēnu! Atrodi kaut ko ēdamu!»

Viņš sevi piespieda pa nogāzi aizrāpties līdz lielajam, sarkanajam akmenim, lai paskatītos, vai tur nav lāceņu. Taču tikai tad, kad bija līdz tam nonācis, viņš atcerējās, ka lācenes aug tīreļos un dumbrājos, nevis bērzu birzīs un ka šo ogu ienākšanās laiks tik un tā sen jau ir beidzies.

Puisis pamanīja, ka dažviet uz zemes mētājas medņu mēsli, un no savītas zāles kumšķiem pagatavoja slazdus: divus no tiem viņš nolika uz zemes, bet vēl divus zemākā zarā, kur medņi parasti mēdz apmesties; viņš pacentās slazdus noslēpt zem lapām, lai putni tos nepamanītu. Pēc tam viņš devās atpakaļ pie upes.

Toraks saprata, ka ir pārāk noguris, lai mēģinātu ar žebērkli nodurt kādu zivi, tāpēc, izmantodams par ēsmu ūdensgliemežus, iemeta upītē makšķerauklu, kurai bija piesieti kazenāju ērkšķu āķi. Pēc tam viņš sāka soļot augšup gar upi, lai palūkotos, vai nav atrodamas kādas ogas vai saknītes.

Pēc īsa brīža parādījās vilcēns; tas apsēdās un smilk­stēdams aicināja Toraku atpakaļ. Viņš negribēja pamest savu baru.

«Jauki,» zēns nosprieda. «Paliec, kur esi! Nevēlos, ka tu mani apgrūtini.»

Kamēr viņš meklēja ēdamo, saule slīdēja aizvien ze­māk. Gaiss kļuva vēsāks. Toraka kamzolis mirguļoja no Meža miglainās elpas. Radās neskaidra doma, ka nevis jāmeklē pārtika, bet gan jāuzceļ būda, taču Toraks to atvairīja.

Beidzot viņam laimējās atrast sauju visteņu, kuras viņš uz vietas aprija. Pēc tam zēns uzgāja dažas novēlojušās brūklenes, pāris gliemežu, puduri dzeltenu sēņu, kuras bija maķenīt tārpainas, taču arī tām nebija nekādas vainas.

Bija jau gandrīz iestājusies krēsla, kad Torakam pa­veicās atrast veselu zemesriekstu audzi. Sadabūjis asu mietu, viņš gar vijīgajiem stublājiem piesardzīgi rakās tuvāk to sīkajām, punainajām saknēm. Ticis klāt pirma­jai, viņš to pagaršoja: tā bija salda un garšoja mazliet pēc riekstiem, taču bija tik niecīga, ka to gandrīz varēja noslēpt zem mēles. Pēc nogurdinošas rakņāšanās zēns tika klāt vēl četrām saknēm, no kurām divas apēda, bet atlikušās iebāza kamzoļa azotē priekšdienām.

Kad puisis bija mazliet ieturējies, locekļos sāka at­griezties spēki, taču prāts arvien bija dīvaini aizmiglots. «Ko lai dara tālāk?» viņš nevarēja saprast. «Kādēļ tik grūti domāt?»

Būda. Nu skaidrs. Pēc tam ugunskurs. Un tad gu­lēt.

Vilcēns viņu gaidīja klajumā. No priekiem trīcēdams un smilkstēdams, tas Toraku sagaidīja ar platu vilka smaidu. Viņš pat nesarauca purnu un nerādīja zobus viņš smaidīja ar visu augumu. Kucēns pieglauda ausis un pielieca uz vienu pusi galvu; viņš luncināja asti, trina priekšķepas un, vijīgi izlocīdamies, augstu lēkāja.

No šādiem skatiem Torakam sāka reibt galva, tāpēc viņš novērsās. Turklāt viņam bija jāuzceļ būda.

Zēns skatījās apkārt pēc nokaltušiem zariem, taču pali gandrīz visus bija aizskalojuši. Viņam vajadzēja nocirst dažus jaunus kociņus ja vien pietiktu spēka.

Vilkdams ārā aiz jostas aizbāzto cirvi, viņš aizmeimuroja līdz bērziņu pudurim un ar plaukstu aptvēra mazāko. Ātri nomurminājis brīdinājumu, lai koka gars meklē sev citu mājvietu, viņš sāka cirst.

Piepūle viņa pieri pārplūdināja sviedriem. Ievainojums plaukstas virspusē mežonīgi pulsēja. Toraks piespieda sevi turpināt cirst mazo kociņu.

Viņš darbojās kā pa miglu, plēsa nost zarus un atkal cirta. Taču, kad rokas bija pārvērtušās par smagiem blu­ķiem un vairs nebija spēka pacelt cirvi, puisis pārsteigts ieraudzīja, ka ir nocirsti vienīgi divi izstīdzējuši bērziņi un nīkulīga eglīte.

Kaut kur jau šie sīkuļi varēja noderēt.

Toraks sasēja kociņu galotnes ar pāršķeltu egles sakni un izveidoja zemu, ļodzīgu nojumi; pēc tam viņš to no trim pusēm pārklāja ar egļu zariem un dažus ievilka iekšā, lai būtu, kur apgulties.

Būda izskatījās diezgan nelāgi, bet ko gan tur daudz. Torakam vairs nebija spēka uzbērt jumtam pa virsu to, kas bija palicis pāri no pērnajām lapām, lai nodrošinā­tos gadījumam, ja uznāktu lietus. Ja sāktu līt, viņam, lai nesamirktu, nāktos paļauties uz savu guļammaisu un lūgties, lai strauta gars neuzsūta plūdus, jo nojume bija uzcelta pārāk tuvu upei.

Košļādams vēl vienu zemesriekstu, Toraks pētīja, vai klajumā neatrastos malka. Taču, kolīdz viņš bija norijis riekstu, vēderā sagriezās un viņš visu maltīti izlaida at­pakaļ.

Vilcēns no priekiem iesmilkstējās un vienā kampienā norija visu, ko Toraks tika izvēmis.

«No kā tas varētu būt?» Toraks prātoja. «Vai būšu apēdis kādu mušmiri?»

Taču šķita, ka mušmires šoreiz nav vainīgas. Likās, ka nelabums ceļas no kaut kā cita. Viņš svīda un trīcēja, un, kaut gan kuņģī nekas vairs nebija palicis, puisis joprojām mocījās ar sliktu dūšu.