Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

No prāta neizgāja rēcieni. Kur lācis bija patlaban? Klajums ar beigtajiem zirgiem bija uz ziemeļiem no upī­tes, kur tas bija uzbrucis tētim, taču tagad izklausījās, ka lācis ir kaut kur rietumos. Vai tas joprojām dodas uz rietumiem? Vai arī, saodis Toraka smaržu, atgriežas? Cik ilgs laiks paies, līdz tas būs klāt un atradīs Toraku guļam bezpalīdzīgu un slimu?

Šķita, ka kāds viņam klusā, nosvērtā balsī čukst ausī it kā šeit būtu tētis: «Ja tuvosies lācis, vilcēns tevi brīdi­nās. Atceries, Torak: vilkam deguns ir tik smalks, ka tas var saost zivs elpu zem ūdens. Tam ir tik laba dzirde, ka viņš spēj saklausīt mākoņus slīdam debesīs.»

«Jā,» puisis nosprieda, «vilcēns mani brīdinās. Tas ir labi. Es negribu nomirt miegā, bet gan stāties lācim pre­tim kā vīrs. Tāpat kā tētis.»

Kaut kur ļoti tālu ierējās suns. Nevis vilks, bet gan suns.

Toraks sarauca uzacis. Suņi nozīmē cilvēkus, taču šajā pusē cilvēku nav.

Bet varbūt ir?

Viņš ieslīga tumsā. Atpakaļ pie lāča.

Kad Toraks pamodās, atkal krēsloja. Viņš bija nogu­lējis visu dienu.

Zēns jutās nespēcīgs un mežonīgi izslāpis, taču ievai­nojums bija kļuvis vēsāks un tik ļoti vairs nesāpēja. Drudzis bija mitējies.

Pagaisis bija arī vilcēns.

Toraks pārsteigts atklāja, ka par to uztraucas. Bet kā­da gan viņam tur daļa? Vilcēns viņam neko nenozīmēja.

Puisis aizvilkās līdz upei un padzērās, pēc tam piemeta snaudošajai ugunij malku. No piepūles viņš sāka drebēt. Toraks atvilka elpu un apēda pēdējo zemesriekstu un da­žas skābenes, kuras bija atradis pie upes. Tās bija sīkstas un ļoti skābas, taču barojošas.

Kucēns joprojām nerādījās.

PIEKTĀ NODALA

3

Toraks iedomājās, ka vajadzētu tam uzgaudot. Taču, ja vilcēns atnāktu, tas tikai prasītu ēst. Turklāt gaudošana varētu pievilināt lāci. Tāpēc Toraks uzvilka zābakus un gāja pārbaudīt lamatas un makšķerauklas.

Āķi bija tukši, izņemot vienu, uz kura karājās kādas inazas zivtiņas asakas, kuras kāds bija glīti noskrubinājis gandrīz tīras. Ar slazdiem Torakam bija veicies labāk. Vienā no tiem spirinājās mednis. Gaļa!

Nomurminājis ātrus pateicības vārdus putna garam, Toraks apgrieza spārnotajam kaklu, uzšķērda tam vēderu un jēlas aprija siltās aknas. Tās bija rūgtas un glumas, taču viņš bija pārāk izbadējies, lai ņemtu to vērā.

Mazliet iestiprinājies, puisis piesēja putnu pie jostas un gāja pārbaudīt nolīdzsvaroto akmeni.

Torakam par atvieglojumu pazīstamā kucēna zem tā nebija. Vilcēns sēdēja blakus mātei un ar ķepu bikstīja tās dvakojošo ķermeni. Kad parādījās Toraks, tas pa­skrēja viņam pretim, tad atskatījās uz vilcēni un sašutis iesmilkstējās. Viņš gribēja, lai Toraks palīdz saprast, kas noticis.

Zēns nopūtās. Kā lai viņš izskaidro nāvi, ja pats par to nekā daudz nezina?

-   Nāc, iesim! viņš teica, nemaz necenzdamies runāt vilku valodā.

Kucēns saspicēja lielās ausis.

-   Nekas te vairs nav darāms, Toraks nepacietīgi at­kārtoja. Iesim.

Pie būdas viņš noplūca un izķidāja medni, kuru uzlika uz oglēm cepties. Vilcēns metās tam virsū.

Toraks satvēra tā purnu un piespieda pie zemes.

-   Nē! puisis rūca. Tas ir mans!

Kucēns padevās un dauzīja pret zemi asti. Kad Toraks palaida vaļā tā purnu, viņš apvēlās uz muguras, parādīja savu gaišo, pūkaino pakrūti un atieza zobus platā smaidā, kas nozīmēja atvainošanos. Ar pieklājīgi pieliektu galvu viņš patecēja mazliet tālāk, lai būtu drošā attālumā.

Puisis apmierināts pamāja ar galvu. Kucēnam bija jāie­lāgo, ka Toraks ir bara vadonis, citādi nākotnē viņš spētu sagādāt ne mazums nepatikšanu. «Kādā nākotnē?» zēns bozās. Vilcēns viņa plānos nemaz neietilpa.

Ceptās gaļas smarža aizdzina visas pārējās domas. Uz oglēm čurkstēja tauki. Mutē krājās siekalas. Toraks aši norāva mednim vienu kāju un iebāza to bērza zaru žāklē par ziedojumu ģints aizbildnim, pēc tam viņš apsēdās, lai ieturētos pats.

Tas izrādījās visgaršīgākais ēdiens, kādu viņš jebkad bija baudījis. Toraks apsūkāja katru gaļas gabaliņu, no kauliem nolaizīja taukus un noskrumšķināja katru apsvilušo putna ādas gabaliņu. Viņš piespieda sevi neņemt vērā lielās, dzintardzeltenās acis, kas vēroja katru viņa kumosu.

Beidzis ēst, Toraks ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Vilcēns sekoja katrai viņa kustībai.

Puisis dziļi un apmierināti nopūtās.

-   Ak, cik labi, viņš nomurmināja.

Toraks norāva cepetim atlikušo kāju un pameta to tālāk.

Vilcēns to acumirklī notiesāja. Tad tas ar cerību pil­nām acīm pavērās Torakā.

-    Man vairs nekā nav, zēns teica.

Kucēns nepacietīgi iesmilkstējās un uzmeta skatienu medņa pārpalikumiem puiša rokās. Toraks kaulus bija nolupinājis tīrus, un no tiem tagad sanāktu labu labās adatas, makšķerāķi un buljons; taču, tā kā viņa rīcībā nebija katliņa, par buljonu vajadzēja aizmirst.

Sapratis, ka ar to jāsamierinās, puisis pusi atlikušā medījuma pameta kucēnam.

Vilcēns to samala spēcīgajos žokļos, tad saritinājās un tūlīt pat aizmiga: silta, pelēka, pulsējoša zvērādas bum­biņa.