Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Piemetis ugunskuram malku, Toraks pārsteigts ievē­roja, ka uz viņu nolūkojas vilcēns. Acis tam bija modras un nemaz neizskatījās bērnišķīgas: tās bija kā pieaugu­šam vilkam. Zēns no jauna dzirdēja tēva vārdus: «Vilkam ir tādas acis kā nevienam citam radījumam izņemot cilvēku. Vilki ir māsu tuvākie radinieki, Torak, un tas redzams viņu acīs. Vienīgā atšķirība ir krāsa. Vilku acis ir zeltainas, bet mūsu pelēkas. Taču pats vilks to neredz, jo viņa pasaulē nav krāsu. Vienīgi sudrabotās un pelēkās.»

Toraks bija apjautājies, kā tētis to zina, bet viņš ti­kai smaidīja, purināja galvu un teica, ka to izstāstīs, kad Toraks paaugsies. Bija lērums jautājumu, kurus viņš ga­tavojās izskaidrot, kad Toraks paaugsies.

Puisis sadrūma un paberzēja seju.

Vilcēns joprojām viņu vēroja.

Tam jau piemita kaut kas no pieauguša vilka skais­tuma: slaids, gaišpelēks purns; lielas, sudrabpelēkas ausis ar melniem galiņiem; glītas acis, kuras ietvēra tumšs ap­spalvojums.

Šīs acis. Tik skaidras kā saules atspulgs pavasarīgā upē…

Pēkšņi Toraku piemeklēja dīvaina sajūta, ka vilcēns zina, par ko viņš domā.

«Vilki,» zēnam ausīs skanēja tēta čuksti, «mežā ir tādi paši mednieki kā mēs. Tie medī baros. Tiem patīk sarunā­ties un spēlēties. Tie arī bezgalīgi mīl savus dzīvesbiedrus un mazuļus. Un ikviens vilks dara visu, kas tā spēkos, bara labā.»

Toraks iztaisnoja muguru. Vai to tētis bija mēģinājis viņam pateikt?

«Tavs ceļvedis tevi atradīs.»

Vai varētu būt, ka šis kucēns būs viņa ceļvedis?

Toraks nolēma to pārbaudīt. Nokremšļojies viņš nomelās četrrāpus. Zēns nezināja, kā vilku valodā ir «kalns», tāpēc viņš minēja: pamājis ar galvu un dobji un skaļi ierējies, viņš mēģināja pajautāt, vai vilcēns zina ceļu.

Vilciņš saspicēja ausis, paskatījās uz Toraku un pie­klājīgi novērsa skatienu, jo pārāk cieši skatīties otram acīs vilku valodā nozīmē draudēt. Pēc tam tas piecēlās, izstaipījās un slinki pašūpoja asti.

Nekas šajās kustībās neliecināja, ka viņš ir sapratis jautājumu. Tas atkal bija parasts kucēns.

Bet vai tiešām?

Vai tiešām Toraks šo skatienu būtu pārpratis?

SESTĀ NODALA

Bija aizvadīts daudz gaismu un tumsu, kopš atnāca Slaikais Bezastainis.

No sākuma tas visu laiku bija gulējis, bet nu viņš sāka vairāk līdzināties parastam vilkam. Kad viņš skuma, viņš klusēja. Kad bija izsalcis, viņš ņurdēja. Viņam patika spē­lēt vilkšanos ar zaķādas gabalu, un, kad vilcēns lēca vi­ņam virsū, Slaikais Bezastainis vārtījās pa zemi un ķiukstēja, un vilcēns minēja, ka tādā veidā barabrālis sme­jas.

Laiku pa laikam Slaikais Bezastainis kopā ar vilcēnu gaudoja, un abi kopā izdziedāja savas jūtas Mežam. Slaikā Bezastaina kaucieni bija neizkopti un ne pārāk skanīgi, taču izjusti gan.

Visas viņu sarunas bija tādas pašas: vienkāršas, bet iz­teiksmīgas. Protams, viņam nebija astes, viņš nespēja kus­tināt ausis, sabozt kažoku un nogaudot pašas augstākās skaņas. Taču tas, ko Slaikais Bezastainis gribēja pavēstīt, parasti bija gluži labi saprotams.

Tāpēc daudzējādā ziņā viņš bija līdzīgs jebkuram citam vilkam.

Taču bija arī daudz zīmīgu atšķirību. Nabaga Slaika­jam Bezastainim gandrīz nemaz nebija ožas un dzirdes, un tumšajā laikā viņam patika raudzīties spožajā-zvērākas-karsti-kož. Dažreiz viņš noņēma savas pakaļkājas un vienā briesmīgā reizē pat novilka visu kažoku. Bet visdī­vainākais, ka viņš varēja gulēt veselu mūžību. Likās, ka Slaikais Bezastainis nesaprot, ka vilkam jāguļ pa mazam brīsniņam un bieži jāmostas, jāizstaipās un jāpagriežas uz otriem sāniem, un vienmēr jābūt modram.

Vilcēns, bikstīdams ar purnu Slaikajam Bezastainim zem zoda un kodīdams tam ausis, centās iemācīt, ka jāpamostas krietni biežāk. Taču tā vietā, lai izrādītu pa­teicību, viņš kļuva ļoti, ļoti dusmīgs. Visbeidzot vilcēns ļāva tam gulēt, un, kad bija iestājusies nākamā gaisma, Slaikais Bezastainis pamodās nepiedodami vēlu, turklāt ārkārtīgi nīgrā omā. Ko tad viņš gribēja sagaidīt, ja neļāva barabrālim sevi laikus modināt?

Taču šorīt Slaikais Bezastainis bija pamodies pirms gaismas gluži citādā noskaņojumā. Vilcēns juta viņa sa­traukumu.

Viņš ziņkārīgi vēroja, kā Slaikais Bezastainis pa zvēru taku aiziet uz augšu gar ātrā ūdens malu. Medības?

Vilciņš lēkšoja viņam pakaļ un pēc brīža iesmilkstējās, lai draugs apstātos. Tās nebija nekādas medības. Turklāt Slaikais Bezastainis gāja pa nepareizu ceļu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš virzījās gar ātro ūdeni, no kura vilcēns ta­gad baidījās un kuru neieredzēja vairāk par visu pasaulē. Ceļš bija nepareizs… tas bija nepareizs tāpēc, ka nebija pareizs. Pareizais ceļš veda pāri kalniem daudz gaismu un tumsu garumā.

Kucēnam nebija jausmas, kā viņš to zina, taču viņš to iekšēji juta: dīvainais spēks bija paslēpies kaut kur dziļi viņa būtībā tāds pats spēks kā tas, kas vilka atpakaļ uz midzeni, kad viņš bija aizklīdis pārāk tālu; vienīgi šis bija vājāks, jo nāca no liela attāluma.

Pa priekšu, neko nenojauzdams, platiem soļiem ceļu mēroja Slaikais Bezastainis.

Vilcēns klusi ieņurdējās: «Uf!» tāpat kā tad, kad māte gribēja, lai viņas mazuļi tūliņ pat atgriežas migā.