Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Tomēr kaut kas šķita aizdomīgi. Šajā gadalaikā Mežā vajadzētu atbalsoties staltbriežu auriem un klaudzēt ra­giem, dzīvniekiem izcīnot riesta cīņas. Taču valdīja klu­sums. It kā Mežs pamazām zaudētu savus iemītniekus; it kā medījums bēgtu no neredzamām briesmām.

Vienīgie radījumi, kurus Toraks sastapa pa šīm sep­tiņām dienām, bija putni un grauzēji, bet vienreiz, tik negaidīti, ka aizrāvās elpa, viņš gandrīz uzskrēja virsū medniekiem: trim vīriem, divām sievietēm un sunim. Par laimi, zēns iemanījās noslēpties, pirms tie viņu bija pama­nījuši. «Turies tālāk no cilvēkiem,» tika brīdinājis tētis. «Ja tie uzzinās, ko tu spēj…»

Toraks nezināja, ko tas nozīmē, taču viņš bija pārlie­cināts, ka tētim ir taisnība. Zēns bija uzaudzis tālu no cilvēkiem; viņš nealka pēc sastapšanās ar ļaudīm. Turklāt tagad viņam bija Vilks. Un ar katru nākamo dienu viņi sapratās aizvien labāk.

Toraks sāka apjaust, ka vilku valoda ir sarežģīts kustību, skatienu, smaržu un skaņu mistrojums. Žestus vilki parāda ar purnu, ausīm, ķepām, asti, pleciem, kažoku un visu ķermeni. Daudzi no tiem ir gandrīz nemanāmi: piemēram, viegla galvas noliekšana vai noskurināšanās. Lielākoties tos nepavada skaņas. Patlaban vairākumu žestu Toraks jau bija apguvis, taču tas nenozīmēja, ka viņš tos būtu mācījies. Drīzāk bija sajūta, ka tie ataust atmiņā.

Tomēr puisis saprata, ka ir kāda prasme, kuru nekad nespēs apgūt tāpēc, ka viņš nebija vilks. Toraks to dēvēja par «vilkamaņu»: ceļabiedrs nemaldīgi spēja nojaust viņa domas un noskaņojumu.

Arī Vilkam mēdza mainīties garastāvoklis. Dažreiz tas uzvedās kā kucēns, kuram garšo ogas un kurš ne mirkli nespēj nosēdēt mierā, kā toreiz, kad viņš nemitīgi izlo­cījās, Torakam veicot drauga vārda došanas rituālu, un nolaizīja no ķepām visu sarkanīgo alkšņa sulu. Pretēji Torakam, kas bija satraucies par tik nozīmīga pasākuma izdošanos, Vilks izskatījās bezrūpīgs: šķita, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad beidzot viss būs galā.

Turpretim citreiz viņš kļuva par vadoni, kurš ne­izprotamā veidā bija pārliecināts par ceļu, kas viņiem ejams. Bet, kad Toraks Vilkam par to centās pajautāt, tas nekādos paskaidrojumos neielaidās. «Es vienkārši zinu.» Un viss.

Patlaban Vilks nebija ceļvedis. Viņš bija tikai kucēns. Purns tam bija purpursarkans no kazeņu sulas, un viņš nepacietīgi smilkstēja, jo gribēja vēl.

Toraks iesmējās un pabīdīja Vilku nost.

Nekas nesanāks! Man šis tas vēl jāpadara.

Vilks noskurinājās, pasmaidīja un aizgāja nosnausties.

Lai tiktu galā ar stirnu buka liemeni, Torakam bija vajadzīgas veselas divas dienas. Viņš bija bukam apso­lījis, ka neko no tā neizniekos. Mūžvecais līgums starp medniekiem un Pasaules Garu. Mednieki pret medījumu izturējās ar cieņu, un Gars savukārt sūtīja jaunu medī­jumu.

Uzdevums bija nogurdinošs. Daudz vasaru vajadzēja vingrināties, lai iemācītos medījumu izmantot nevaino­jami. Toraks to vēl lāgā nebija apguvis, taču šoreiz viņš centās no visas sirds.

Vispirms puisis uzšķērda dzīvniekam vēderu un no­šņāpa gabalu aknu, kas bija domāts ģints aizbildnim. Atlikušās aknas viņš sagrieza šķēlēs un nolika kaltēties. Pēc brīža Toraks kļuva pieļāvīgāks un piešķīra aknas ga­balu arī Vilkam, kas to norija vienā paņēmienā.

Pēc tam puisis nodīrāja bukam ādu un ar briežraga skrāpi nokasīja tai pielipušo gaļu. Lai būtu vieglāk atbrī­voties no apspalvojuma, viņš nomazgāja ādu ūdenī, kurā bija iejauktas sasmalcinātas ozola mizas, un pēc tam iz­stiepa ādu starp diviem kokiem labi augstu -, lai Vilks netiktu klāt. Tad Toraks, nemākulīgi izplēsdams dažus caurumus, noskrāpēja tai spalvu un ierīvēja ādu ar sa­spaidītām buka smadzenēm, lai tā kļūtu mīkstāka. Pēc vairākkārtējas mērcēšanas un žāvēšanas viņa rīcībā bija gluži ciešams jēlādas gabals, kas varēja noderēt virvju vīšanai un makšķerauklām.

Kamēr āda žāvējās, zēns plānās sloksnēs sagrieza gaļu un izkāra to virs dūmojoša bērza malkas ugunskura. Kad gaļa bija sausa diezgan, viņš sloksnes izdauzīja starp di­viem akmeņiem, lai padarītu vēl plānākas, un saritināja tās nelielos, stingros vīstokļos. Gaļa bija lieliska. Pietika ar mazu gabaliņu, lai viņš justos paēdis uz visu dienu.

Buka iekšas Toraks nomazgāja, izmērcēja ozola mizu ūdenī un iekarināja kadiķu krūmos žāvēties. No kuņģa iznāks dzeramtrauks, no pūšļa vēl viens posa maciņš, bet zarnās varēs glabāt riekstus. Plaušas tiks Vilkam taču mazliet vēlāk. Toraks tās laiku pa laikam varēja pagremot un tad, par prieku draugam, izspļaut. Un, tā kā Torakam nebija katliņa, kur uzvārīt līmi, Vilks tūlīt pat dabūja buka nagus. Viņš nepaguris spēlējās, līdz sagrauza tos drumslās.

Pēc tam Toraks nomazgāja garās, melnās cīpslas, ku­ras bija saudzējis, sadalot gaļu; viņš izdauzīja tās pla­kanas un sadalīja plānās šķiedrās, kuras noderēja par diegiem: zēns tās izžāvēja un iezieda ar taukiem, lai pie­šķirtu tām lokanību. Tās nelīdzinājās smalkajiem pavedie­niem, kādus taisīja Toraka tēvs, taču būs labas diezgan. Šķiedras bija izturīgas un pārdzīvotu jebkuru apģērbu, kuru Toraks ar tām sašūtu.