Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Slaikais Bezastainis pagriezās. Viņš kaut ko jautāja savā valodā. Tas izklausījās pēc «Kastadnu?».

Uf! vilcēns atcirta. Viņš aiztecēja uz kalna pakāji un raudzījās uz pareizo taku. Viņš paskatījās uz Slaiko Bezastaini un tad atkal uz taku. «Ne jau tur. Seit.»

Slaikais Bezastainis nepacietīgi atkārtoja savu jautā­jumu. Vilcēns gaidīja, kad barabrālis beidzot sapratīs.

Slaikais Bezastainis pakasīja pakausi. Viņš kaut ko pateica bezastainu valodā. Pēc tam viņš nāca atpakaļ pie vilcēna.

Toraks vēroja, kā saspringst Vilka ķermenis.

Tas bija saspicējis ausis. Melnais deguns raustījās. Toraks sekoja viņa skatienam. Lazdu un ugunspuķu biežņā nekas nebija manāms, taču zēns bija pārliecināts, ka stirnu buks ir tur iekšā, jo to zināja Vilks, un puisis bija ielāgojis, ka uz viņu var paļauties.

Vilks palūkojās uz Toraku, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar zēna skatienu. Pēc tam Vilks atkal pie­vērsās Mežam.

Toraks klusītēm nolauza smilgas vārpu, saberza to pirkstos un ļāva sēklām aizlidot vējā. Jauki. Viņi joprojām atradās no buka pa vējam: tas viņus nevarēja saost. Turklāt, pirms doties medībās, Toraks kā allaž bija ieberzies ar pelniem, lai nomāktu savu smaržu.

Viņš bez trokšņa no bultu maka izvilka bultu un pie­lāgoja to loka stiegrai. Tur ganījās nieka pusaugu buciņš, taču, ja puisis to dabūtu gar zemi, tas būtu viņa pirmais īstais medījums. Torakam tas bija nepieciešams. Taču medījums bija daudz bailīgāks, nekā šajā gadalaikā parasts.

Vilcēns zemu nolieca galvu.

Toraks pieplaka zemei.

Abi kopā viņi lavījās uz priekšu.

Viņi bija sekojuši bukam visu dienu. Augu dienu Toraks bija dzinis tam pēdas, vērodams apgrauztos krūmu dzi­numus un nagu iespiedumus mitrajā zemē: viņš centās uzminēt, kā dzīvnieks jūtas, un centās uzzināt, kurp tas dosies tālāk.

«Lai izsekotu medījumu, tev vispirms tas jāiepazīst tā, it kā tu būtu tam brālis. Ko, kad un kā tas ēd; kur tas guļ un kā pārvietojas.» Tētis Toraku bija mācījis cītīgi. Zēns zināja, kā jādzen pēdas. Viņš zināja, ka bieži jāapstājas, lai ieklausītos; ka jāatver maņas tam, ko var pastāstīt Mežs…

Tieši tobrīd Toraks zināja, ka stirnu buks sāk pagurt. No rīta mazie nagu iespiedumi bija dziļi un ieslīpi, un tas nozīmēja, ka dzīvnieks auļo. Tagad pēdas bija seklākas un atradās tuvāk kopā: nupat buks jau tikai lēnām rikšoja.

Tam vajadzēja būt izsalkušam un izslāpušam, jo nebija laika paganīties, un, gribēdams būt drošībā, tas turējās dziļi biežņās, kur nebija pieejams ūdens.

Toraks paskatījās apkārt, vai kaut kur tuvumā ir kāds strauts. Uz rietumiem, kādus trīsdesmit soļus no zvēru takas aiz lazdām, viņš pamanīja alkšņu puduri. Alkšņi aug vienīgi ūdens tuvumā. Droši vien buks devies uz tu­rieni.

Abi ar vilcēnu viņi piesardzīgi virzījās caur paaugu. Pielicis pie auss plaukstu, Toraks sadzirdēja klusu ūdens urdzēšanu.

Pēkšņi Vilks sastinga ar saspicētām ausīm un vienu paceltu priekšķepu.

Jā. Tur. Alkšņos. Buks bija noliecis galvu, lai padzer­tos.

Toraks rūpīgi nomērķēja.

Buks pacēla galvu, un no purna tam pilēja ūdens.

Toraks vēroja, kā tas osta gaisu un kā tam no bailēm uz baltās ļipas uzbužinās spalva. Vēl mirklis, un tas būtu aizbēdzis. Toraks izšāva.

Bulta ar troksni ieurbās stirnu bukam ribās tieši zem pleca. Dzīvnieks notrīsēja, graciozi noslīga ceļos un no­vēlās uz sāniem.

Toraks priekā iekliedzās un caur paaugu lauzās pie medījuma. Vilks bez pūlēm viņu noskrēja, taču tad pa­lēnināja gaitu, lai palaistu zēnu pa priekšu. Vilcēns bija iemācījies bara vadoni cienīt.

Toraks elsodams stāvēja blakus bukam. Tā sāni jo­projām cilājās, taču nāve bija tuvu. Dzīvnieka trīs dvēse­les gatavojās pamest ķermeni.

Puisis norija siekalas. Tagad viņam bija jārīkojas tā, kā neskaitāmas reizes viņa acu priekšā bija darījis tēvs. Taču Torakam tā bija pirmā reize, un viņš visu gribēja paveikt pareizi.

Nometies ceļos blakus bukam, viņš izstiepa roku un noglāstīja tā raupjo, sviedraino vaigu. Dzīvnieks zem viņa plaukstas gulēja nekustēdamies.

Tu rīkojies pareizi, zēns tam sacīja. Viņa balss ska­nēja nedroši. Tu biji drosmīgs un gudrs, un tu bēgi visu cauru dienu. Es apsolos ievērot līgumu ar Pasaules Garu un izturēties pret tevi ar cieņu. Tagad ej ar mieru!

Viņš redzēja, kā, tuvojoties nāvei, kļūst blāvas stirnu buka lielās, melnās acis.

Toraks jutās pateicīgs bučiņām un vienlaikus arī lepns. Tas bija viņa pirmais lielais medījums. Lai kur tētis tagad klejoja savā nāves ceļojumā, viņš būtu iepriecināts.

Toraks pagriezās pret Vilku, pašķieba galvu uz sāniem un, saraucis degunu, atkailināja zobus vilka smaidā. «Labi pastrādāts, paldies!»

Vilks lēca puisim virsū un gandrīz nogāza viņu augš­pēdus. Toraks iesmējās un no pārtikas kules sadabūja draugam riekšavu kazeņu. Vilks tās uzlaizīja.

Pagājušas septiņas dienas, kopš abi bija devušies ceļā no Ātrupes krastiem, bet no lāča joprojām nebija ne mi­ņas. Nekādu pēdu. Kazenājos nebija ieķēries neviens spalvu kumšķis. Mežu vairs nesatricināja rēcieni.