Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Taču tas bija jokains vilks. Tas smaržoja kā vilks, bet kaut kā dīvaini. Tas oda arī pēc ziemeļbrieža un stalt­brieža, un bebra, un svaigām asinīm un vēl pēc kaut kā svešāda: tā bija jauna, nezināma smarža.

Tas bija ļoti jocīgi. Ja vien.-.^'a vien… tas nenozīmēja to, ka tas, kurš diezin vai bija vilks, patiesībā bija vilks, kas apēdis daudz dažāda medījuma un tagad nesa viņam mazliet ēdamā!

No izsalkuma trīcēdams, kucēns luncināja asti un rēja svešiniekam skaļus sveicienus.

Svešais vilks uz mirkli apstājās. Pēc tam tas nāca tu­vāk. Vilcēns to skaidri nespēja saskatīt, jo viņa acis ne tuvu nebija tik modras kā deguns un ausis, taču, kad svešinieks jau plunkšķinājās pāri ātrajam ūdenim, kucēns nosprieda, ka tas patiešām ir ārkārtīgi dīvains vilks.

Tas staigāja uz pakaļkājām. Uz galvas tam kažoks bija melns un tik garš, ka nokarājās pāri pleciem. Bet visdī­vainākais tam nebija astes!

Tomēr viņš izklausījās pēc vilka. Viņš klusi un drau­d/īgi ķiukstēja, un to varēja saprast apmēram tā: «Būs labi, es esmu tavs draugs.» Tas bija nomierinoši, kaut gan nogaudot visaugstākās skaņas svešajam vilkam nebija pa spēkam.

Taču kaut kas nebija gluži labi. Draudzīgajos kaucie­nos jautās dīvaini saspringta pieskaņa. Un, kaut gan sve­šais vilks smaidīja, kucēns manīja, ka tam nav labi no­lūki.

Vilcēna priecīgie sveicieni pārvērtās par smilkstiem: • Vai tu mani gribi nomedīt? Kādēļ?»

«Nē, nē,» skanēja miermīlīga, taču ne visai draudzīga atbilde.

Pēc tam dīvainais vilks pārstāja ķiukstēt un sāka vir­zīties uz priekšu biedējošā klusumā.

Būdams pārāk novārdzis, lai bēgtu, vilcēns kāpās at­pakaļ.

Svešais vilks klupa uz priekšu, sagrāba kucēnu aiz čupra un pacēla viņu augstu gaisā.

Vilku mazulis vārgi paluncināja asti un mēģināja iz­lūgties žēlastību.

Svešais vilks pacēla otru priekšķepu un pie viņa vēdera piespieda milzīgu ilkni.

Kucēns iesmilkstējās. No šausmām viņš asti bija iežmiedzis starp kājām.

Taču izrādījās, ka nobijies ir arī svešais vilks. Tam trīcēja priekšķepas, viņš rija siekalas un rādīja zobus. Kucēns sajuta tā vientulību, nedrošību un sāpes.

Pēkšņi jokainais vilks vēlreiz norīstījās un aizvāca lielo ilkni no kucēna vēdera. Pēc tam tas smagi apsēdās dubļos un piespieda vilcēnu pie krūtīm.

Kucēna bailes mitējās. Cauri dīvainajai ādai, uz kuras nebija spalvu un kas smaržoja nevis pēc vilka, bet drīzāk pēc kaut kā cita, viņš dzirdēja nomierinošus sirdspukstus, tāpat kā toreiz, kad rāpās virsū tēvam, lai nosnaustos.

Vilciņš izlocījās no svešinieka tvēriena, pieslējās uz pakaļkājām un uzlika priekšķepas tam uz krūtīm. Viņš sāka laizīt svešajam vilkam purnu.

Tas viņu dusmīgi pagrūda, un vilcēns nokrita augš­pēdus. Taču kucēns nebēga, bet gan saņēmās un apsēdās, lai svešo vilku kārtīgi aplūkotu.

Seja tam bija jokaina, plakana un galīgi bez spalvām! Lūpas nebija melnas kā parastiem vilkiem, bet bālas; un arī ausis bija bālas, turklāt tās nemaz nekustējās. Taču acis bija sudrabpelēkas un pilnas gaismas: tās bija vilka acis.

Vilcēns jutās labāk nekā jebkad, kopš bija atnācis āt­rais ūdens. Viņš bija atradis jaunu barabrāli.

Toraks bija uz sevi nikns. Kāpēc viņš nebija vilcēnu nokāvis? Ko lai tagad ēd?

Tas piegrūda purnu Toraka sadauzītajiem sāniem tik stipri, ka zēns iegaudojās.

Lasies! viņš iesaucās un iespēra kucēnam tā, ka tas aizlidoja gabalu tālāk. Tu man neesi vajadzīgs! Saprati? No tevis nav nekāda labuma. Vācies!

Puisis pat nemēģināja sazināties vilku valodā, jo bija pārliecināts, ka patiesībā to pārāk labi nezina. Viņš taču prata tikai visvienkāršākās kustības un kaut ko līdzīgu šīs valodas skaņām. Taču vilcēns visu saprata tīri labi. Tas aiztecēja pāris soļu tālāk, apsēdās un skatījās Torakā cerību pilnām acīm, ar asti slaucīdams zemi.

Puisis piecēlās un pasaule acu priekšā sagriezās. Viņš ļoti sen nebija ieturējies.

Toraks krastmalā ar acīm meklēja kaut ko ēdamu, bet pamanīja vienīgi beigtos vilkus, taču tie smirdēja tik pre­tīgi, ka šķebināja dūšu. Uzmācās izmisums. Saule laidās zemāk. Kas būtu jādara? Apmesties šeit? Bet kā tad ar lāci? Tas tagad būs ticis galā ar tēti un nāks pakaļ vi­ņam…

Krūtīs kaut kas sāpīgi iedūra. «Nedomā par tēti! Domā, ko darīt! Ja lācis būtu sekojis, tas tevi patlaban jau būtu piebeidzis. Varbūt šeit vismaz šonakt tu būsi drošībā.»

Vilku līķi bija pārāk smagi, lai tos aizvilktu projām, tāpēc Toraks nolēma apmesties tālāk uz upes augšteces pusi. Taču vispirms vienu no beigtajiem vilkiem vajadzēja izmantot par ēsmu lamatās cerībā, ka pa nakti varēs no­ķert kaut ko ēdamu.

Uzstādīt slazdu nenācās viegli: uz mieta vajadzēja nolīdzsvarot plakanu akmeni un tad atbalstīt to ar vēl vienu koku, kas darbotos kā sprūds. Ja laimētos, naktī kāda lapsa varētu atnākt un uzgāzt bluķi sev virsū. Nekāds kārums tas nebūtu, taču tomēr kaut kas ēdams.

Kolīdz viņš bija beidzis darboties, vilcēns pietecēja pie lamatām un tās ziņkārīgi apošņāja. Toraks satvēra viņa purnu un piespieda to pie zemes.

Nē, zēns sacīja stingri. Turies pa gabalu!

Kucēns noskurinājās un ar aizvainotu izskatu pagāja malā.

«Labāk apvainojies nekā beigts,» Toraks nodomāja.