Viņi atvēra durvis

Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav

Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.

Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…

Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdrošināsies.

Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?

Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …

Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?

Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?

Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.

Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!

Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.

2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebkuras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.

2ēl.

Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.

Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.

Turklāt bērni. Arī viņi neapšaubāmi iegūs to pašu nemirstību. Un tad arī viņi tikpat nedroši mīņāsies uz sliekšņa? Ko gan viņš teiktu, ieraudzījis kādu no viņiem tādā stāvoklī?

Laikam to pašu, ko viņi, ja ieraudzītu savu tēvu tagad …

Nākamo soli Rogovs spēra gandrīz tikpat viegli kā agrāk, kad vēl neapzinājās savu atšķirību no pārējiem cilvēkiem.

Pilots gāja pa ietvi. Triju soļu atstatumā no viņa stāvēja mašīna. To varēja paņemt. Mašīnu vadīja automāts, braukšanas drošība tātad bija pilnīgi garantēta.

Rogovs palūkojās uz mašīnu un pasmīnēja. Viņš pat sāka svilpot caur zobiem. Šo dziesmiņu savā laikā bija iecienījis Tiškevičs. Rogovs sen bija to aizmirsis, bet tagad melodija pēkšņi uzpeldēja atmiņā. Tāpat kā Tiškevičs ar viņa retajiem, gaišajiem matiem un mazliet izspīlētajiem vaigu kauliem.

Rogovs atcerējās, kurā pusē ir kosmodroms, un svilpodams aizsoļoja tai virzienā.

Viņš atkal jutās normāli. Apmātība bija zudusi. Pa ielām gāja cilvēki. Un viņš devās tiem līdzi — tāds pats kā visi. Viņš ne ar ko vairs neatšķīrās no citiem. Varbūt atskaitot vienīgi to, ka cilvēki gāja klusēdami, turpretī viņš svilpoja vecu, vecu dziesmiņu.

8

Pulksten deviņos rajona energocentrāle mainīja jaudu sadali patērētājiem, jo pirmo reizi, kopš pastāvēja Kosmiskās gerontoloģijas institūts, tas bija pieprasījis pilnu jaudas limitu. Institūtā ieslēdza vissarežģītākos aparātu kompleksus, kas nepieciešami, lai vispusīgi izmeklētu cilvēka organismu līdz pat molekulāram un submolekulāram līmenim.

Tā bija pirmā aparātu pārbaude tukšgaitā. Otro izdarīja pulksten desmitos. Pēc tam aparātus izslēdza, bet neviens līdzstrādnieks neatstāja savu darba vietu. Pētījumiem vajadzēja sākties tieši divpadsmitos. Tādu uzdevumu institūtam vēl nekad nebija nācies risināt, tāpēc visi šeit jutās pacilāti un saviļņoti kā lielu svētku priekšvakarā.

Govors nesteidzīgi staigāja pa centrālās laboratorijas matēti balto grīdu. Laiku pa laikam viņš sažņaudza un vicināja dūres, it kā gatavodamies kāpt ringā. Laboratorijas vidū uz augsta postamenta pacēlās cilindriska kamera. Tieši divpadsmitos tajā ienāks Rogovs. Viņu nosēdinās krēslā un aplipinās ar simtiem mikroskopisku adapteru. Sāksies pirmais medicīniski fizioloģisko izmeklējumu cikls. Ja pilota organismā slimīgas anomālijas netiks konstatētas un mediķi necels iebildumus, varēs pāriet pie otrā un vēlāk — pie pārējiem cikliem.

Slimīgu noviržu organismā nebūs, par to Govors nešaubījās: pilotu medicīniskās pārbaučles komisijas savu darbu veic pietiekami rūpīgi, un Rogovam kā nekā bija atļauts doties kosmosā. Bet, tāpat kā pirms jebkura eksperimenta, institūta vadītājs uztraucās. Viņš turpināja riņķot ap postamentu, ik pa brīdim uzmezdams greizus skatienus līdzstrādniekiem, kas bija gatavi saņemt cilvēku, padarīt to par pētījumu objektu, veikt visas nepieciešamās procedūras un novietot viņu kamerā, lai pēc tam atgrieztos savās vietās un, neatraujot skatienus no aparātiem, gaidītu jauno, kas jāatklāj un kas noteikti tiks atklāts pētījumu gaitā, ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša, bet noteikti tiks atklāts! Un tagad Govors centās uzminēt, kurš no līdzstrādniekiem pirmais pamanīs kaut ko būtisku, kaut arī viņš zināja, ka uzminēt to nav iespējams un ka jebkurš no viņa ļaudīm ir tādas veiksmes cienīgs, Govors tomēr piegāja te pie viena, te pie otra un ielūkojās katram acīs, lai pēc brīža, kaut ko murminādams, dotos tālāk.

Līdzstrādnieki centās vismaz ārēji saglabāt mieru. Laiku pa laikam viņi pameta skatienus uz lielā pulksteņa mirgojošo ciparnīcu un tad — katram gadījumam — uz savu rokas pulksteni, kas nez kādēļ cilvēkos vienmēr izraisa lielāku uzticību. Taču visu pulksteņu rādītāji sinhroni tuvojās diviem vieniniekiem, tad aizslīdēja tiem garām un aizvien ātrāk sāka steigties pretim skaitlim divpadsmit. Laboratorijā valdīja klusums, un tāpēc varēja skaidri dzirdēt mašīnas riteņu švīkoņu pie institūta parādes ieejas. Visas sejas vienā mirklī pievērsās durvīm, bet tas vēl nebija Rogovs, tas bija tikai Serjogins, kas aizbrauca Ro- govam pakaļ. Un atkal zālē iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Govora soļu troksnis.

— Nu jau būtu laiks viņam ierasties, — beidzot nenocietās diagnostu grupas vecākais operators.

— Vecs cilvēks, — kāds viņu mierināja. — Var arī nokavēt.

— Stāsta, ka viņš nemaz neizskatoties pēc veča.

— Bet patiesībā viņš taču ir vecs. Ar viņu droši vien grūti sarunāties …

— Nemaz nav grūti, — Govors norūca. — Ar jums dažkārt ir grūtāk.

Viņš strauji nocēla telefona klausuli. Institūtu izsauca energocentrāle.

— Vai jūs ņemsiet visu jaudu, kā paredzēts, divpadsmitos nulle nulle?

— Ņemsim, — Govors atcirta un paskatījās pulkstenī. Laika bija atlicis pavisam maz.

— Nekas, — viņš sacīja. — Uz kosmodromu aizbrauca Serjogins. Viņš atvedīs Rogovu. Kaut arī piecas minūtes vēlāk. Tam nav nozīmes. Tieši divpadsmitos ieslēdziet aparatūru! Lai iesildās …

Nepabeidzis teikumu, Govors atkal sāka sojot pa labo- ratoriju. Taču šoreiz — nespēdams vairs ne uz mirkli atraut acis no pulksteņa ciparnīcas. Līdz divpadsmitiem bija palikušas divas minūtes.

Pusminūte.

Nulle.

Govors pamaja ar galvu. Noklikšķēja slēdži. Garie, caurspīdīgie cilindri pielija ar violetu gaismu. Smalka, sīcoša dūkoņa piepildīja milzīgo zāli.

9

Šī diena kosmodromā bija sevišķi jauka. Pret zenītu vērstās kuģu smailes šķita vieglas, gandrīz gaistošas rīta saules staros.

Nē, mānīt sevi, protams, nebija nozīmes: te atradās tikai vāji mazo orbītu kuģīši. Nelielas starpplanētu jahtas un tenderi ar jonu dzinējiem, ko nevarēja pat salīdzināt ar starpsistēmu relatīvistiskajām barkām un Tālā kosmosa izlūku hipertelpas kliperiem.

Bet lai nu kā — tie bija kuģi, un Rogovs, tos aplūkodams, juta, kā izšķīst, izgaro un galīgi izzūd pazemojošās bailes, kuras vēl nesen bija viņu turējušas savā varā. Sirdī ieplūda dīvains, sen neizjusts miers, un Rogovs zināja, ka miera avots ir kuģi. Uz Zemes viss kas varēja atgadīties, bet kuģi bija droši; šī pārliecība, kopš seniem laikiem iesakņojusies viņa apziņā, palīdzēja atgūt dvēseles līdzsvaru.

Jā, pēc septiņdesmit gadu pārtraukuma vajadzēja atsākt tieši ar tādām mašīnām. Bet īstie, lielie kuģi nekur nepaliks. Viņam tagad ir taču tik daudz, tik neaptverami daudz laika.

Viņš pasmaidīja. Nemirstība! Izrādās, tā nav peļama! Tāpēc ka Visums ir bezgalīgs. Un neierobežots dzīves ilgums cilvēkam vajadzīgs, lai aplidotu pasauli neatskatoties un neskumstot — ar stingru pārliecību, ka atgriezies viņš vēl sastaps dzīvus sava laikabiedrus. Jā, nemirstība tiešām ir nepieciešama astronautiem!

Nē, viņš tomēr lidos! Nekādu palātu! 2ēl, protams, ka nav iespējams startēt tūlīt. Zināms laiks paies, kamēr viņu pamatīgi izmeklēs. Neko darīt, nemirstība ir vajadzīga ne tikai viņam, bet arī viņa laikabiedriem. Un bērniem. Un mazbērniem. Visiem. Bērniem — vai nav savādi — viņa bērniem jau tuvojas vecums. Pārdzīvot viņus? Pati doma par to liekas nepanesama …

Un žēl, ka gājuši bojā draugi. Viņi būtu varējuši komplektēt apkalpi. Pirmo nemirstīgo apkalpi! Cik daudz tuvākas tad kjūtu zvaigznes…

Atjēdzies viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Tas rādīja divpadsmito stundu. Institūtā viņu gaida. Kavēties ilgāk vairs nedrīkst… Galu galā bez precizitātes nav pilota. Bet kuģi — uz tiem var skatīties bezgalīgi. Nu, teiksim, vēl piecas minūtes …

Labi, ka nemirstību iegūs visi. Nē, viņš, protams, arī agrāk šo to nojauta. Tikai baidījās lietas saukt īstajā vārdā. Nedomāja, ka zinātnieki jau risina tādas problēmas. Tāpēc arī šķita, ka nav jēgas plātīties ar savu izņēmuma stāvokli. Kas zina, ja Tiškevičs un Cinis būtu mirstīgi, varbūt viņi tik muļķīgi nebūtu gājuši bojā!

Laiks atgriezties. Tiešām laiks!

Viņš vēlreiz palūkojās uz kosmodroma lauku. Blakus kvadrātā startam gatavojās kāds kuģītis. Neliela jahta, kuras garums nepārsniedza simt metrus un darbības rādiuss diez vai sniedzās tālāk par asteroīdu joslu. Starts — tā ir krāšņa aina, kurā nekad neapnīk skatīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savu startu neviens pilots nav redzējis.

Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmiskās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfēras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem varēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīstams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amortizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranžajiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzinēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču liesmas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.

Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinājās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tūlīt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Rogovs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvniekam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aizliegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairākas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka raķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepaspēja.

10

— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …

Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.

Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.

— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.

Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.

— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!

— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecākais operators nomurmināja.

— Manai noteikti, — Govors norūca.

— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.

— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to neatradīs arī Gerts — lai…

Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tukšojas zāle.

— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.

— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …

— Kā tā?

— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinājumu.

— Kādu īsti?

— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!