Viņi atvēra durvis

— Jā, — viņš sacīja. — Apbrīnojami. Neapšaubāma līdzība. Tiesa, šajā fotogrāfijā jūs izskatāties nedaudz jaunāks.

— Es toreiz arī biju jaunāks.

— Kā tad. Par divsimt gadiem, vai ne? Serjogin, lūdzu, sameklējiet nākamo ekspedīciju!

— Te līdzība ar oriģinālu ir gandrīz pilnīga, — Govors konstatēja. — Nu, Serjogin, uzskatīsim faktu par pierādītu? Lai gan es paredzu, ka mūsu kolēģi prasīs neskaitāmus citus pierādījumus. Varbūt paskatīsimies vēl?

— Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs nelidojat?

— Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mierīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.

— Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl nepilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…

— Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…

Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu radinieks?

— Dēls.

— Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?

— Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.

— Tie, ar kuriem jūs lidojāt.

— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.

— Vai sen?

— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…

— Un šie?

— Ari miruši.

— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?

— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.

— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?

— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskaitot Tiškeviču un Cini.

— Kāpēc — atskaitot?

— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.

— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.

— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dienvidu termocentrālē. Tur notika avārija …

— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?

— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…

— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors soļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?

— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam toreiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…

— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …

— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…

— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja nesaprast?

249

— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pieredzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespējams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…

17 — V. Mihailovs

— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču apprecējās.

— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…

Rogovs pasmaidīja.

— Un jums … nav apnicis dzīvot?

— Nē, — teica Rogovs. — Man gribas vēl palidot. Varbūt vienīgi ne tik tālu. Tuvējās orbītās. Galu galā — katram, jādomā, gribas gulēt savas planētas smiltājā.

— Savas planētas… — Govors nomurmināja.

Sabāzis rokas kabatās, viņš vēlreiz šķērsoja kabinetu

pa diagonāli. Viņa elkoņi jocīgi kulstījās gar sāniem. Vienu brīdi viņš stāvēja kaktā, noliecis galvu, tad strauji pagriezās un enerģiski devās atpakaļ.

— Gulēt savas planētas smiltājā, — Govors skaļi no- skandēja, izrāva rokas no kabatām un negaidīti sparīgi nolaida tās uz pilota pleciem. — To nu gan jums nevaru solīt! — Viņš uzpūta delnai, kas bija atsitusies tikpat kā pret granītu. — Mūsu planētas smiltāju, es domāju…

Rogovs pašķielēja uz viņu.

— Šaubāties, vai izturēšu reisā?

— O, nē! Tikai liekas, ka gulēt smiltājā jums vispār nav lemts.

— 2ēl. — Rogovs nopūtās. — Kur tad, pēc jūsu domām, mani glabās?

— Nekur. Jūs dzīvosiet. Vienkārši — dzīvosiet. Tāpēc ka viss, ko jūs šeit stāstījāt, izklausās… Pēc kā tas izklausās, Serjogin?

— Pēc elementāras nemirstības, — Serjogins kā allaž īsi un lietišķi rezumēja.

— Jā, — svinīgi apstiprināja Govors. — Tieši tā es domāju.

5