Viņi atvēra durvis

— Nu jā, tā jau es domāju! Un tikai tagad jūs mani visužēlīgi informējat, bet pilots tikmēr kaujas ar garlaicību, gaidīdams pieņemamajā istabā. Jeb jūs varbūt uzskatāt, ka viņu var interesēt televīzijas programma? Nē, patiešām, ja jūs neprastu tik lieliski komplektēt darba grupas, es bez vārda runas… Nez ko gan šis pilots tagad par mani domās? Viņš būs pārliecināts, ka institūta direktors ir vecs muļķis, kas nepavisam nerūpējas par cilvēkiem, lai gan tieši viņam vajadzētu… Starp citu, es neesmu pārliecināts, ka jūs pats spriežat citādi.

Serjogins noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad ejam pie viņa!

— Es tikai gribu jūs brīdināt…

— Neko nevēlos dzirdēt, — Govors atcirta. — Galu galā — vai man ir tiesības parunāt ar viņu?

Straujiem soļiem, kas nepavisam neatbilda direktora vecumam, Govors šķērsoja kabinetu un raušus atrāva durvis uz blakus telpu.

2

Sirmgalvis piecēlās un devās Govoram pretim. Viņa garo, kaulaino seju klāja sausa āda ar sīkām, sarkanām dzīsliņām. Vecis centās izslieties pilnā augumā, taču gadu nasta bija pārāk smaga un viņš, joprojām sakumpis, nedroši spēra dažus soļus uz priekšu.

— Es atnācu, Govor, — viņš teica drebošā balsī, juzdams, ka radīt labvēlīgu iespaidu nav izdevies. — Es atnācu. Kādreiz tu apsolīji manā labā izdarīt visu, ko vien palūgšu. Tad lūk, es gribu, lai tu ņemtu mani par pilotu.

— Nu, nu, — Govors nomurmināja, īgni uzsizdams sev pa gurniem. — Nu, nu, tikai tā man vēl trūka.

— Esmu tikai nedaudz vecāks par tevi, Govor, — sirmgalvis turpināja. — Un lidoju tīri pieklājīgi, vai ne? Nē, tu pasaki bez aplinkiem: vai es lidoju slikti? Atceries! Citi to droši vien ir aizmirsuši, tie mani neņems. Bet tu taču nebūsi aizmirsis! Un tu mani ņemsi, Govor. — Viņš runāja arvien ātrāk, cenzdamies nepieļaut iebildumus.

— Pašreiz tev nav pilota. Es to uzzināju. Lūk, mana apliecība … — Ar stīviem, mezglainiem pirkstiem vecis rakņājās kabatā. — Tiesa, tajā ir šis nolāpītais zīmogs, bet tu to izdzēsīsi! Vai ne, Govor!

Govors nopūtās un īgni pašķielēja uz Serjoginu. Tad viņš piegāja pie sirmgalvja, atbīdīja viņa dokumentus un apkampa veco vīru.

— Sēdies, — viņš teica. — Sēdies, un parunāsimies vēlreiz. Kaut gan laika man ir maz, velnišķīgi maz.

— Pazīstu tevi. — Sirmgalvis sīki ieķiķinājās. — Ja dzird pieminam velnu, tas nozīmē, ka Govors nav tālu jāmeklē. Bet tu, kā redzu, arī sāc nosirmot, — viņš ne bez gandarījuma atzīmēja.

— Tas ir dabisks process, — Govors neapmierināts norūca. — Labāk parunāsim par lietu. Tātad tu, vecais nemiera putns, joprojām gribi lidot? Lai gan pats skaidri zini, ka nelidosi. Visas komisijas, sākot ar psihologiem …

— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…

— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.

— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tiešām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstīgus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sākumam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.

— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.

— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķiķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani nogādā mājās, un punkts.

— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai desmit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi nelaidīs pat kā pasažieri!

— Tevi taču laiž!

— Es esmu stiprāks. Un, starp citu, arī es tagad lidoju kapsulā, kas pasargā organismu no pārslodzes. Bet pilotam jāvada kuģis…

— Ne jau tev, Govor, vajadzētu man atgādināt tādas ābeces patiesības… Es gribu lidot! Un šodien es nebūtu vārgāks par tevi, ja toreiz pie Oberona nebūtu dabūjis milzīgo izstarojuma devu. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka tiku apstarots, lidodams tavā, Govor, uzdevumā?

— Kaut arī es būtu bijis vainīgs, tik un tā… — Govors atmeta ar roku. — Saki man kā cilvēks: ko tu īsti gribi vai arī… paliec sveiks! Galu galā esmu aizņemts ar nopietnu darbu: cenšos pagarināt cilvēku mūžu. Arī tavu! Un laika man ir ļoti maz.

— Nu jā, — sirmgalvis nomurmināja. — Tev maz laika… Bet kur ir tava nemirstība? Tu nevari iedomāties, kā man tā noderētu: es kļūtu jauns un varētu atkal sēsties pie vadības pults…

Govors skumji pakratīja galvu.

— Arī tad tu to nevarētu. Kļūt nemirstīgam vēl nenozīmē atgūt jaunību.

Sirmgalvis pamirkšķināja, un viņa lūpas ietrīcējās.

— Tātad… lai mani ilgāk baro ar karotīti? Nē, tā es neesmu radis dzīvot… Saki — vai tev nekad nav nācies nožēlot, ka neesi gājis bojā agrāk — spēka gados? Bet es … es sapņoju par nāvi orbītā!