Viņi atvēra durvis

Šajā mirklī no tuvējiem krūmiem izlidoja bulta un aizšāvās viņiem garām. Tai, acīm redzot, pietrūka spēka, lai kaut cik dziļi ieurbtos augsnē, tādēļ, noturējusies dažas sekundes slīpi, tā beidzot plakaniski nokrita zemē. Stūrmanis pašķielēja uz sarunu biedru, tas joprojām smaidīja. Pārgalvīgas svilpšanas pavadīta, no krūmiem izlidoja otra bulta. Tā bija tēmēta tieši zenītā un uzšāvās stāvus debesīs, kur jau bija uzlēkusi saule. Bulta nokrita, stūrmanis piegāja tai klāt, izrāva no zemes un pavicināja gaisā.

— Hallo, Alster! — viņš laiski teica. — Nāciet ārā! Pietiks blēņoties.

Krūmi klusēja. Neviens neatsaucās. Tad stūrmanis pavīpsnāja.

— Man žēl, Alster, — viņš teica. — Negribas bojāt jums garastāvokli… Bet ar tādu bultu, kaut arī jūs ļoti centāties, to drāzdams, die"z vai var aizšaut pat zvirbuli. Kā mednieks jūs, mīļais draugs, esat lemts bada nāvei…

Krūmi iečabējās, kāds nopūtās, un Alsters, vieglās drēbēs un basām kājām, rokās turēdams no šmauga zariņa izgatavotu loku, pirmais iznāca klajumā. Pārējie, priecādamies par joku un smaidīdami, kaut arī tas līdz galam nebija izdevies, sekoja viņam.

— Nu… — stūrmanis iesāka. Bet Alsters vairs neskatījās uz viņu. Viņa skatiens bija piekalts kuģim. Tur kosmonauti ar kapteini priekšgalā bija izniruši no lūkas un lēkšus skrēja pa trapu lejā. Stūrmanis pašķielēja uz planētas iedzīvotāju, tas joprojām smaidīja.

Komandieris aizelsies apstājās dažus soļus no iedzimtā un iepleta rokas, it kā gribētu šo cilvēku apkampt. Tad viņa rokas lēnām nolaidās. Viņš bija ieraudzījis Alsteru un citus pazudušos apkalpes locekļus. Kapteinis nodūra acis, un tā bija droša pazīme, ka viņš ir uztraukts, saniknots, bargs.

— Ekspedīcijas pārskatā viss tiks atzīmēts. Kur ieroči? Un uzkabe? Kā jūs izskatāties?

Runādams viņš ar acīm skaitīja atnācējus un pārskaitīja tos divkārt, jo palicēji jau bija sajaukušies ar viņiem un kuģa apkalpe atkal bija vienota. Jā, apkalpe bija pilnā sastāvā. Un — jo stingrāk kapteinis par to pārliecinājās, jo skaļāka kļuva viņa balss un jo skarbākas intonācijas. Taču Alsters nez kādēļ neap juka.

— Izlūku grupa savu uzdevumu izpildījusi, — viņš, skatīdamies komandierim taisni acīs, atbildēja, — un atgriezusies noteiktajā laikā. Varbūt mums nevajadzēja jūs toreiz atstāt mežā pie strauta, taču pēkšņi mēs visi sapratām, ka mūsu draugi ir jāmeklē zem atklātām debesīm, siltā mežā — tur, kur ūdens plūst dzidri un dabiski… Mūs sūtīja, lai mēs atrastu civilizācijas pazīmes, un vai tā nav visjaukākā pazīme — ja cilvēkam šādā civilizācijā gribas dzīvot.

Stūrmanis piekrītoši pamāja ar galvu. Un, kad viņš trešo reizi paslepus uzlūkoja šīs planētas iedzīvotāju, viņa acīs pavīdēja nevis bažas, bet lepnums. Palūkojies uz svešinieku, arī kapteinis nolēma, ka prātīgāk būs sarunu neturpināt.

— Starp citu, — Alsters piebilda, — ieročus un uzkabi mēs paņēmām līdzi. — Un, it kā apstiprinot viņa vārdus, no krūmiem izrausās ar mantām un ieročiem apkrautie roboti.

— Kāpēc tad jūs nepalikāt? — komandieris tomēr nenocietās. — Ja jau jums tik ļoti te iepaticies?

Alsters nopūtās.

— Mēs sapratām, ka palikt nevaram, — viņa vietā atbildēja Solncevs. — Mūsu rokas vēl alkst pēc svirām un pogām, bet šeit tādu nav…

— To mēs esam jau dzirdējuši, — kapteinis nomurmināja. — Tas jau ir bijis. Atpakaļ pie dabas, lūk, kā to sauc! ,

Cilvēks no Sākotnes pakratīja galvu.

— Ne gluži tā, — viņš teica. — Pie dabas — jā. Bet ne atpakaļ. Uz priekšu pie dabas — lūk, kā tas skan!

Alsters uzmeta viņam pateicības pilnu skatienu.

— Katrā ziņā, — enerģētiķis sacīja, — ja man būtu jāveido nākotne pēc sava projekta, es radītu tādu planētu, kur nav vajadzīgas daudzas no tām lietām, pēc kurām

mēs tiecamies. Ne jau veltīgi, komandier, mēs šeit jutāmies kā mājās, un tikai tagad, kad esam atkal satikušies, es saprotu, ka tās ir svešas mājas.

— Jā, mājas, — kapteinis atsaucās, un viņa balsī izskanēja dziļš saviļņojums. — Tilpnes ir pilnas, saproti? Ar protīdu! Varam startēt kaut vai tūlīt! Es sākumā nodomāju, ka tā ir halucinācija. Nācās iztaisīt analīzi… Brīnums, saproti? Brīnums!

Stūrmanis smaidīdams palūkojās uz svešinieku, it kā aicinādams to izteikties.

— Mums bija zināmas grūtības, — iedzimtais teica. — Taču galu galā mēs atcerējāmies, kā to dara. No vakuuma var iegūt visu, ko vien jūs vēlaties — gan protīdu, gan tankus; tikai jāzina formulas.

Komandieris klusēja, acīm redzot, meklēdams piemērotus pateicības vārdus. Tos neatradis, viņš sacīja:

— Bet ja jums viss ir formulās un planēta nav reāli aizsargāta … Pieņemsim, ka mūsu vietā būtu nolaidies kāds cits ar nodomu …

Nepabeidzis teikumu, viņš1 atkāpās pāris soļu un instinktīvi satvēra svešinieka roku. Arī stūrmanis un pārējie apkalpes locekļi sastinga šausmās.