Viņi atvēra durvis

Zvaigžņu kuģis — daudzu simtu metru garš milzenis, kura masa pārsniedza miljonu tonnu un kurā nebija neviena cilvēka — lēni cēlās augšup; pati atmosfēra to, šķiet, taisījās izstumt kā ķermenis skabargu … Kuģis pacēlās augstu, lai gan dzinēji klusēja, apmeta vairākus kūleņus, pēc tam ievilka debesīs slaidu loku un lēni nolaidās zemē. Tas izskatījās tā, it kā neredzams milzis būtu saudzīgi aptvēris to ar plaukstām un nolicis vietā kā trauslu vāzi. Kuģis atkal stāvēja noras vidū, un brīdi visapkārt valdīja klusums, taču pēkšņi šai klusumā ielauzās skanīgi smiekli…

— Bērni, — cilvēks no Sākotnes atvainodamies sacīja. ; — Lūdzu, nebīstieties, tie ir bērni. Un piedodiet: viņi vēl nezina, kur likt savu enerģijas pārpalikumu. Jūsu kuģis viņiem droši vien šķita interesanta rotaļlieta. Bērni… — Viņš pievērsās komandierim. — Jūs kaut ko teicāt par aizsardzību?

— Vai tiešām? — komandieris vaicāja.

— Sākotne… — stūrmanis sapņaini ierunājās. — Planēta, kur šalc meži un kur atrisinātas visas problēmas.

— Kaut tā būtu! — svešinieks nopūtās, un viņa sejā atgriezās sasprindzināti domīgā izteiksme, kādu kosmonauti bija redzējuši pirmīt mežmalā. — Jums mēs liekamies virsotne, patiesībā arī mēs esam vēl tikai ceļa sākumā. Un arī mums viss ir nākotnē. Bet nākotne vienmēr saviļņo.

— Vai par to jūs domājāt arī tur — mežmalā?

— Atklāti sakot, nē. Es domāju par kaut ko citu. Bet jums tagad derētu pabūt vieniem. Tāpēc palieciet sveiki. Uz redzēšanos!

Viņš pamāja ar roku, pagriezās un vingri aizsoļoja, savā valodā saukdams bērnus. Kaut kur mežā vēl labu laiku dzirdēja viņu smieklus un tālumā dziestošās balsis.

EKSTRAKLASES PILOTS

I

— Tā, nu, liekas, būtu viss, — sacīja Govors.

— Tik tiešām — viss, — Serjogins piekrita.

— Un tomēr… vēl viens jautājums: vai pilotu jūs man sameklējāt?

Serjogins mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu; Govors šo pauzīti neatstāja bez ievērības.

— Jūs kaut kas mulsina?

— Laikam gan, — Serjogins atzinās. Viņš izstiepa apakšlūpu, nolieca galvu un atkārtoja: — Laikam gan.

— Goda vārds, es jūs nesaprotu! Vai tiešām vairs nevar atrast kārtīgu pilotu? Kādēļ tad jūs ieteicāt Morgunu atlaist uz zvaigznēm? Pēc viņa man vajadzīgs ļoti labs pilots. Ar citu es lidot nevarēšu. Jūs to zināt.

— Spriežot pēc apbalvojumiem, viņš ir lielisks pilots, — Serjogins teica.

— Tādā gadījumā…

Serjogins skeptiski pašūpoja galvu.

— Pieredzes viņam, acīm redzot, pietiek. Bet viņā ir kaut kas tāds…

— Lai ir! Sliktāk, ja cilvēkam nav nekā… Vai esat iepazinies ar dokumentiem? Kaut gan… no Rezerves man kuru katru vis nesūtītu. Tur mani pazīst.

— Dokumentu pagaidām nav. Viņš apgalvo, ka Rezerve tos patlaban kārtojot. Bet pēc izskata puisim nav nekādas vainas.

— Kura klase? — Govors painteresējās.

— Ekstraklase.

— Jūs jokojat?!

— Nenāk ne prātā. Viņam ir ekstraklase. Esmu pārliecināts, ka viņš nemelo.

— Hm, — Govors norūca. — Ne jau katru dienu ek- straklases piloti ir ar mieru vadīt mazā rādiusa kuģus.

— Jā, ne katru dienu. Precīzāk: tas būs pirmais gadījums kosmonautikas vēsturē.

— Jums taisnība. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt vecums? Kā viņu sauc?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Kaut kur esmu dzirdējis… Lūdzu, atgādiniet.

— Kādreiz jūs izraudzījāties pilotu ar tādu uzvārdu. Bet viņš pārdomāja un aizgāja uz zvaigžņu reisiem. Viņam bija pirmā klase.

— Tātad, dabūjis ekstraklasi, viņš tagad nolēmis pieņemt mūsu priekšlikumu? Savādi.

— Nē, nē, — Serjogins pacietīgi skaidroja. — Jūs droši vien esat aizmirsis: tas bija sen. Rogovu vecuma dēļ norakstīja pirms diviem gadiem.

— Kāpēc tad jūs viņu atvedāt?

— Tas nav viņš. Drīzāk viņa dēls. Viņam varētu būt četrdesmit, augstākais četrdesmit pieci…

Govors apsēdās uz galda malas un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Kas tad jūs mulsina? Es jūs pazīstu, Serjogin, veltīgi jūs nekad nešaubīsities …

Serjogins paraustīja plecus.

— Nekā konkrēta, noteikta… Bet, kad lūkojos viņam acīs, man liekas — viņš ir daudz vecāks par mums visiem.

— Varbūt nogurums, — Govors ieminējās. — Jā, droši vien… Sistēmā viņš grib atpūsties. Bet vai jūs viņu brīdinājāt, ka darbs šeit ir ļoti spraigs? Dažkārt viena vienīga cilvēka dēļ kuģis jātrenc gandrīz vai uz Saules sistēmas otru galu. Neko darīt, tāda ir kosmiskā gerontoloģija. — Noslīdējis no galda, Govors salika rokas aiz muguras un lepni izrieza krūtis. — Ja kaut kur, teiksim, uz Encelādas cilvēkam izdodas nodzīvot līdz simt četrdesmit, simt piecdesmit gadiem, mēs esam spiesti izložņāt visu planetoīdu, lai beigu beigās pārliecinātos, ka nekādu specifisku apstākļu, kas veicina ilgu mūžu, tur nav, bet cilvēkam vienkārši ir laba iedzimtība. Atcerieties, cik daudz mums nācās pasvīst Karseladzes dēļ?

— Atceros.

— Tātad tomēr atceraties!… Starp citu, kur ir šis pilots? Nākamnedēļ es gribu sūtīt grupu uz Titānu. Šai ekspedīcijā piedalīšos pats. Nav izslēgts, ka tur būs kaut kas interesants. Bet kur tad viņš ir? Ekstraklases pilotam nedrīkst likt tik ilgi gaidīt!

— Pilots ir tepat blakus.