Viņi atvēra durvis

— Patiesībā tas bija mazliet savādāk, — sirmgalvis precizēja. — Es neieraudzīju nekā, tikai pamanīju, ka piepeši nozūd dažas zvaigznes. Pēc brīža tās atkal parādījās. Es nezināju, kas izraisījis šo aptumsumu, bet, goda vārds, man likās, pati kosmosa telpa sprādziena vietā sašķīdusi driskās un nu atkal lēni savienojas. Teikšu atklāti — es nebrīnītos, ja tā būtu noticis. Kaut gan pati doma, ka izplatījums varētu plīst, šķiet pagalam aplama. Taču šajā gadījumā es jutu, ka gluži nejauši esmu saskāries ar kaut ko jaunu, nezināmu, noslēpumainu… Zināt, reizēm ir tāda sajūta …

— Zinu, — jaunākais sacīja. — Es zinu…

Un tiešām — viņš zināja. Kurā katrā laboratorijā pēc uzbudinātām sejām un starojošām acīm tūdaļ var pateikt: šeit cilvēki ir saskārušies ar nezināmo. Tavas Zemes cilvēki. Tās Zemes, no kuras tu pazīsti vēl tikai niecīgu daļiņu, bet sapņos redzi to visu: Zemi, kurā ir bezgala daudz iespēju diendienā kaut vai mazliet, kaut vai tikai ar pirkstgaliem pieskarties nākotnei, sajust tās elpu, — mūsu nākotnes Zemi…

— Labs ir. Pieņemsim, ka jūs zināt… Bet tas arī bija viss, ko es redzēju. Pat teleuztvērēju ultravioletajos un infrasarkanajos diapazonos man neizdevās ieraudzīt nekā cita, izņemot šo īslaicīgo dažu zvaigžņu aptumsumu. Pēc tam es iedarbināju dzinējus, aplidoju visu katastrofas rajonu un, nekā neatradis, devos mājup. Tikai vēlāk, pārlūkodams deltavizoru ierakstus, kuriem lidojumā nebiju pievērsis uzmanību, jo uzskatīju, ka šajos apstākļos tie diezin vai būs noderīgi, pārlūkodams šos ierakstus, es pirmo reizi saskatīju Dzērves.

Tās atgādināja platus, melnus audeklus, kuri uzsūc visu enerģiju, kas sasniedz to virsmu. Un dabiski, tikai deltavizori spēja ieraudzīt šos dīvainos veidojumus, jo delta kvanti bija vienīgais enerģijas veids, ko tie atstaroja un pat izstaroja telpā.

Šie veidojumi bija tik absolūti melni un plāni, ka likās piederam nevis triju, bet divu dimensiju pasaulei. Katrs aizņēma desmitiem, bet varbūt arī simtiem un pat tūkstošiem kvadrātmetru, — precīzāk deltavizori to nespēja noteikt. Un gluži kā dzērves tie lidoja kāsī. Iespējams arī, ka nevis kāsī, bet konusā… Taču «Džordāno» deltavizori neļāva iegūt stereoattēlu, tāpēc galīgi noskaidrot Melno Dzērvju bara formu toreiz neizdevās.

No deltavizoru ierakstiem es vēlāk izgatavoju filmu. Kopā ar biedriem esmu noskatījies to daudzas reizes. Mēs centāmies izprast, kas tie par veidojumiem, kuri aptumšoja zvaigznes. Noskaidrot izdevās ļoti maz. Melnie audekli, izrādās, bija lidojuši ar paātrinājumu. Arī lidojuma virzienu mēs galu galā uzzinājām. Bet, tā kā ātrums bija mainīgs, orbītu izskaitļot tomēr nevarēja …

Sirmgalvis apklusa. Igors gaidīja. Viņam gribējās dzirdēt stāsta turpinājumu. Bet viņš saprata, ka viens vienīgs nevietā pateikts vārds var likt Vecākajam apklust uz ilgu laiku. Savu prasmi klusēt šis neparastais vīrs jau daudzkārt bija pierādījis.

— Lūk, uzdevums, kuru man atstāja draugs, — sirmgalvis pēc brīža sacīja, un viņa balss negaidīti ieguva ironisku pieskaņu, kas, šķiet, attiecās uz runātājam neierasto daudzvārdību, bet varbūt arī palīdzēja apslēpt jūtas, kuras izmēģinātājs, acīm redzot, nebija radis izpaust. — Katastrofas mīkla, kā to agrāk sauca… Lai šo mīklu izskaidrotu, tika radītas vispretrunīgākās teorijas un hipotēzes. Un tikai vienā punktā tās visas saskanēja. Proti, vainīgas ir Melnās Dzērves.

— Vai tad…

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev nedrīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks izraisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā redzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzērves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs nezināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pārejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Saprotams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsargierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģeneratori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzērvēm — to pētīšanai un…

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirmgalvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīšanai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pavisam kas cits …