Viņi atvēra durvis

Ieslēdzis kontroles paneli, jauneklis pievērsās aparātiem, kuri, šķiet, jau sen to bija gaidījuši. Konteineri ar apstarojamo mikroorganismu kultūrām atradās aiz kuģa borta. Redzēt tos varēja tikai teleuztvērēja ekrānā un tikai pēc mēraparātu rādījumiem varēja spriest par izmaiņām mikrofloras uzbūvē. Bet viņš jau bija pieradis iztēlē atbrīvoties no jebkuriem starpniekiem un uztvert aparātu rādījumus tā, it kā pats ar savām acīm vērotu vissarežģītākos procesus mikrobu šūnās.

Arī sirmgalvis, šķiet, tieši vēroja Dzērvju tuvošanos. Starp citu, stereoekrānā varēja skaidri redzēt, ka tās lido

nevis kāša, bet konusa ierindā. Tikai vienu vienīgu reizi viņš uz mirkli novērsās no ekrāna, lai uzsauktu jauneklim kaut ko par veiksmi — Dzērves šķērsoja kuģa kursu; tātad viņiem pat nevajadzēs mainīt lidojuma virzienu. Tas bija ļoti svarīgi, jo tādā ātrumā izdarīt pagriezienu nevarēja; iepriekš būtu jābremzē un līdz ar to jāzaudē daudz dārgā laika …

Ekrāns rādīja, ka Dzērves jau atrodas tādā attālumā, kas nepārsniedz delta slazda darbības rādiusu. Sirmgalvis ar visu plaukstu nospieda platu, sarkanu taustiņu un raidīja uz priekšu delta lauku, kas aizplūda telpā no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Šim kolosālajam enerģijas sablīvējumam vajadzēja neitralizēt Dzērvju delta lauku un piespiest kaut vienu no tām apstāties kuģa tuvumā. Lai radītu delta slazdu, bija nepieciešama visa reaktoru enerģija. Tāpēc dzinējus nācās izslēgt. Bet lielas nozīmes tam, acīm redzot, nevarēja būt, jo kuģis lidoja tikai nedaudz lēnāk par Dzērvju kāsi.

Kad delta slazds bija izmests, jauneklis nenocietās. Viņš atstāja savus aparātus, kas darbojās arī bez cilvēka uzraudzības, un pievērsa visu uzmanību delta kombainam, pie kura sirmais izmēģinātājs šķita gandrīz vai pieaudzis. Tuvojās izšķirošais mirklis. Uz deltavizora ekrāna kāsis pamazām sadalījās punktiņos, kas kļuva arvien lielāki. Spriežot pēc rādītāju lēkāšanas un spuldzīšu uzliesmojumiem, slazds jau bija saskāries ar Dzērvju delta lauku.

Rādītāju bultiņām vajadzēja pārvarēt vēl tikai loka pēdējo ceturksni. Tad Dzērvju delta lauka intensitāte samazinātos tādā mērā, ka praktiski visa viņu kustības enerģija būtu zudusi. Un bultiņas devās šai pēdējā ceļa posmā. Divu cilvēku skatieni tās nemitīgi uzmundrināja. Taču šā uzmundrinājuma bija par maz — rādītāju kustība arvien vairāk palēninājās, bultiņām kļuva arvien grūtāk sasniegt katru nākamo skalas iedaļu. Sirmgalvis pagrozīja jaudas regulatorus, atdodams delta slazdiem kuģa pēdējās enerģijas rezerves. Jauneklis, mirkli pasvārstījies, izslēdza savus aparātus, kaut gan tie patērēja pavisam niecīgu jaudu. Bultiņas sakustējās un pārvietojās vēl mazliet pa labi. Izmēģinātājs un biologs atviegloti uzelpoja. Un tad gandrīz acumirklī notika tas, ko ne viens, ne otrs no viņiem nespēja apjēgt.

Rādītāji apstājās, it kā pārdomādami, vai turpināt ceļu tajā virzienā, kurā tos, šķiet, bīdīja cilvēku sasprindzinātie skatieni. Pēkšņi bultiņas izšķīrās un ar strauju lēcienu pārvarēja visu skalas platumu. Vienlaikus arī citi mēraparāti rādīja, ka delta lauka intensitāte pieaugusi tādā mērā, it kā spēks, kas šim laukam pretojies, pēkšņi būtu zudis!…

Sirmgalvis steigšus pagrieza regulatorus, samazinādams lauka intensitāti. Tai pašā mirklī Igors instinktīvi uzmeta skatienu ekrānam, kas rādīja attālumu līdz Dzērvēm. Viņa sauciens lika izmēģinātājam atrauties no daudzajām skalām. Viena skatiena pietika, lai aptvertu situāciju: kuģis Dzērvēm vairs netuvojās!

Vecākais vispirms palūkojās uz ātruma mērītāju; kuģis taču nevarēja patstāvīgi un turklāt vienā mirklī mainīt ātrumu vai lidojuma virzienu! Nē, nekas tamlīdzīgs, protams, nebija noticis. Ātruma mērītājs un kursogrāfs to nepārprotami apstiprināja. Bet tādā gadījumā… tādā gadījumā atlika tikai viena iespēja: pieņemt, ka Dzērves strauji samazinājušas ātrumu. Samazinājušas daudz straujāk, nekā varēja gaidīt…

Viņi uzlūkoja viens otru. Sirmgalvis neizpratnē rauca uzacis. Rauca tā, it kā būtu ne tikai izbrīnījies, bets.arī lūgtu padomu, lūgtu paskaidrot viņam, kas īsti piespiedis notikumus pārkāpt saprāta robežu un kas fizikas likumiem pēkšņi atņēmis likuma spēku. Igors sāpīgi izjuta savu nevarību. Viņš nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem. Neviens debess ķermenis, lai kāda būtu tā uzbūve, nevar ne no šā, ne no tā mainīt kustības ātrumu un turklāt vēl virzienu. Bet te …

Tiešām, it kā ar ātruma maiņu vēl nepietiktu, Dzērvju kāsis mainīja arī lidojuma virzienu. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka ar katru nākamo sekundi melnais konuss aizvien vairāk novirzās no taisnes. Nē, acīm redzot, viņu delta kombains ir sabojājies; par spīti augstākajai aizsardzībai, Dzērvju delta lauks kaut kādā veidā to ietekmējis, un tagad aparātu rādījumi neatbilst īstenībai. Tātad aparātiem vairs nevar uzticēties. Bet kam tad lai viņi uzticas? Varbūt enerģētiskajam aizsarglaukam?

Sirmgalvis vēl paspēja nodomāt, ka vienatnē viņš nesvārstītos ne mirkli, izdarītu pagriezienu, riskēdams pārkāpt aizliegto paātrinājuma robežu, un dotos pretī Dzēr