Viņi atvēra durvis

Ģeneratori iekaucās spalgi jo spalgi. Pasaule kļuva pavisam šaura. Melnie audekli ielenca kuģi tik cieši, ka vadības centrālē sāka it kā pietrūkt gaisa. Rādītāju bultiņas trīcēja arvien drudžaināk. Pēkšņi ģeneratoru kaukšana pārvērtās par griezīgu svilpšanu. Gigantiskā pārslodze lika mašīnām rīstīties. Kaut kas daudz varenāks par kuģa delta lauku nepārprotami centās izjaukt ģeneratoru darba ritmu. Melnie audekli tagad atgādināja vēja piepūstas buras. To nekustība bija kā klusums pirms vētras, un pārtraukumi ģeneratoru darbā šķita tikai priekšspēle tam, ko varēja sagaidīt visai drīz.

— Jāsamazina spriegums! — jauneklis iesaucās un izstiepa roku pret ekrānu, kas joprojām bija necaurredzami melns. Sirmgalvis nicīgi papurināja galvu. Tad jauneklis pats metās pie pults. Taču Vecākais aizšķērsoja viņam ceļu un ar bargu, pavēlošu žestu lika atgriezties savā vietā.

— Jāstrādā! — sirmgalvis kā skaldīt noskaldīja. — Jāstrādā, kamēr vēl ir laiks!

Ko šie vārdi nozīmē, Igors saprata tikai dažas sekundes vēlāk, kad adata — šaurs virzītu delta staru kūlis bija sagatavots darbam. Šī adata spēja izlauzties cauri jebkādai dabiskai vai mākslīgai aizsardzības sistēmai. Tā līdzinājās skalpelim ķirurga rokās… Vecākais sākotnēji laikam bija iecerējis divus eksperimenta posmus: vispirms iztaustīt Dzērves ar vielisku zondi, bet, ja atklātos, ka šie veidojumi nav vieliskas dabas, pamēģināt tos zondēt ar staru adatu, kurai nenovēršami vajadzēja izjaukt enerģijas sablīvējuma iekšējo līdzsvaru un izraisīt tā pilnīgu vai daļēju sabrukumu… Tagad viņš, acīm redzot, bija nolēmis no pirmā posma atteikties. Gan tāpēc, ka nešaubījās par savas hipotēzes pareizību, gan arī tāpēc (un tas bija galvenais), ka diviem mēģinājumiem varēja nepietikt laika. Delta adatas trieciens… Sirmgalvja roka jau sniedzās pēc staru fokusēšanas slēdža, un jauneklim tikai pēdējā mirklī krītot izdevās to atvirzīt.

— Jūs! — sirmgalvis ierēcās, vairs nespēdams valdīties. Un šajā mirklī…

Šajā mirklī iestājās drausmīgs klusums. Melnais audekls uz ekrāna dīvaini izliecās un parāvās sāņus. Vienlaikus ģeneratori atdzīvojās. Sirmgalvis ar lēcienu atgriezās pie pults, satvēra slēdžus, rokturus, sviras un, lietodams paņēmienus, kādus spēja izdomāt vienīgi viņš, zibens ātrumā iedarbināja kuģa vareno tehniku. Taču viss bija velti. Dzērve aizslīdēja no redzes lauka, un tūdaļ uz ekrāniem atkal parādījās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk paprāvā attālumā kuģim garām aizplanda melno audeklu konuss un no slazda tikko izslīdējusī Dzērve jau bija ieņēmusi tajā savu vietu. Konuss strauji kāpināja ātrumu, drīz tā pakaļgals pazuda izplatījuma bezgalībā.

Tā tas izskatījās uz ekrāna, un tieši tā to arī uztvēra biologs. Taču sirmgalvim nez kāpēc likās, ka pēdējais audekls, uz mirkli apstājies, pēkšņi metas atpakaļ un ietin

viņu necaurredzamā, drūmā un smacīgā tumsā.

* * *

— Nu, kā jūtaties? — jauneklis vaicāja.

Sirmgalvis neatbildēja.

— Guliet mierīgi! Viss ir kārtībā! — Igors jau nez kuro reizi atkārtoja. — Rīt ātrums samazināsies līdz drošības robežai. Varēsim izdarīt pagriezienu un doties mājup.

— Bet Dzērves?

— Tās jau tālu… — biologs nopūtās un tad piebilda: — Protams, ne sevišķi tālu, tomēr …

Sirmgalvis sakustējās. Igors pieliecās viņam tuvāk.

— Dzīve… — vecais-izmēģinātājs čukstēja.

— Neuztraucieties, jums nekas nedraud. Tā ir tikai nervu pārpūle. Pārāk daudz esat lidojis, sevi netaupīdams. Jūsu vecumā …

Sirmgalvja lūpas savilkās nīgrā smīnā.

— Cilvēki nemirst no vecuma. Galvenais — vilšanās. Esmu pārāk bieži vīlies. Un šo — pēdējo reizi lielā mērā jūsu dēļ.

— Par to vēl varētu strīdēties… — biologs mēģināja iebilst.

— Visa dzīve, — sirmgalvis klusi atkārtoja. — Un viss — velti!

— Kāpēc velti?

— Dzērves aizlaidušās, — vecais vīrs skumji sacīja un pēkšņi, uzrausies pussēdus, vaicāja: — Varbūt teiksit, ka ne? Atbildiet!

— Aizlaidušās… — jauneklis piekrita. — Bet ne gluži. Kaut kas tomēr ir palicis.

— Protams. Ieraksti, lentes… To man arī agrāk netrūka.

. — Ko tad jūs gribējāt?

— Atminēt, atklāt Dzērvju noslēpumu. Bet šim nolūkam man vajadzīga kaut viena. Viena vienīga…

Spilgtāk nekā jebkad Igors sajuta, cik dižens un neparasts ir šis vīrs. Leģendās viņu attēloja kā jaunu, spēk- pilnu, panākumiem bagātu. Tagad viņš bija vecs un vājš, un neveiksmes sagrauzts… Kā īsti viņam trūkst? Pēc kā viņš vēl tiecas? Pēc atpūtas? Pēc dzērves?… Tās dzērves, kura lido debesīs un ar kuru kopš senseniem laikiem mēdz ķircināt sapņotājus? Interesanti, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kas, cietuši pēdējo neveiksmi vai vismaz būdami pārliecināti par to, vēl ilgosies pēc savas dzērves?

— Vai tad dzērve katrā ziņā jānoķer? — jauneklis vaicāja, bet sirmgalvis, liekas, to nedzirdēja.

— Gadi, gadi… — Viņš domīgi grozīja galvu. — Cik daudz kuģu es šajā laikā būtu varējis konstruēt… Cik ekspedīciju sarīkot… Cik koloniju nodibināt… Mans mūžs bija pietiekami garš.

— Savu mērķi jūs tomēr esat sasniedzis! — Igora balss īpatnējais skanējums lika sirmgalvim vērīgi ielūkoties viņa acīs.

— Runājiet!

— Jūs gribējāt uzzināt kaut ko jaunu par Dzērvēm?