Viņi atvēra durvis

Mīklains un neizprotams nezināmas vielas vai enerģijas sablīvējums šķita sastindzis deltavizora redzes laukā. Bet šis sastingums bija tikai šķretams. Lai apjaustu, kāda c>ņa patlaban noritēja starp dīvaino matērijas formu un kuģa enerģētisko sirdi, pietika paskatīties uz zaļgani mirgojošajām skalām, uz kuru fona kā drudža lēkmē kratījās rādītāju bultiņas. Un cilvēki skatījās. Skatījās tik ilgi, kamēr bultiņas pamazām nomierinājās, apliecinot, ka Melnā Dzērve beidzot ir sagūstīta un tās pretestība pilnīgi pārvarēta. Sirmgalvis triumfēdams pacēla roku, bet jauneklis gatavojās uzsākt mežonīgu gaviļdeju. Tikai vēlēšanās atkārtoti pārliecināties par savu uzvaru lika abiem vēlreiz paskatīties uz ekrānu.

Viņi zināja, ka ieraudzīs tikai Melno Dzērvi, kas nevarīgi sastingusi kuģa tuvumā. Konusam jau vajadzēja atrasties ārpus redzes lauka, jo kuģis joprojām lidoja nedaudz lēnāk par Dzērvēm. Taču konuss arvien vēl atradās redzes laukā, un tas bija nesaprotami.

Dzērves šķita apstājušās. Tās, acīm redzot, pielāgoja savu ātrumu kuģa gaitai! Bet šāds manevrs bija iespējams tikai vienā gadījumā: proti, ja visas Dzērves būtu saistītas ar to, kas iekļuvusi viņu izliktajās lamatās. Patiesību sakot, nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka tās kaut kādā veidā ir saistītas. Taču arī šāds izskaidrojums nebija pieņemams. Delta ģeneratoru jaudas taču nepietika, lai aizturētu pat divas Dzērves, kur nu vēl visu melno kāsi!

Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģijas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastindzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstājies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.

Igors jau gribēja teikt, ka šī nekustība viņam nez kāpēc sevišķi nepatīk, kad sirmgalvis ar enerģisku rokas mājienu piespieda viņu klusēt. Pavēries norādītajā virzienā, jauneklis pieliecās cieši jo cieši pie ekrāna.

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie debess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attālinājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaidrojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapulcētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās paliekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīga, ļauna murga.

Dzērvju ierindas yairs nebija. Bija tikai atsevišķi melni, plandoši audekli, kas šķietami haotiski izklīda telpā. Drīz deltavizora redzes laukā palika tikai viena vienīga Dzērve — tā, ko savās ķetnās bija satvēruši delta slazda varenie ģeneratori. «Laiks pievilkt šo noslēpumaino veidojumu tuvāk un izpētīt to,» — sirmgalvis noliecās pār vadības pulti. Taču tai pašā mirklī ģeneratori iedūcās augstākā toņkārtā un vecais izmēģinātājs atrāva roku no pults, it kā būtu pieskāries pie nokaitēta metāla.''

— Vai jūs kaut ko saprotat? — viņš nomurmināja. — Ieslēdziet plašā pārskata ekrānus!… — Un tūdaļ pats tos ieslēdza.

Šauri delta staru kūlīši, izlauzdamies no daudzajām kuģa antenām, ietriecās izplatījumā. Uzzibsnīja un atkal satumsa ekrāni. Dīvainā kārtā tajos vairs neredzēja nevienu zvaigzni.

Pasaule bija kļuvusi absolūti melna. Melna un klusa. Šajā pasaulē kauca tikai delta ģeneratori un. trīcēja mēraparātu bultiņas. Tās trīsēja tik intensīvi, ka jauneklis ar visu ķermeni izjuta rādītāju saspringumu. Delta ģeneratoru dziesma kļuva arvien žēlabaināka — varenās mašīnas, šķiet, sūdzējās par to, ka nezināmu iemeslu dēļ tām kļūst arvien grūtāk noturēt gūstekni. Bet tai pašā laikā šī dziesma apliecināja, cik tas ir labi, ka antiviela kuģa konteineros netiek izolēta ar delta lauku, jo, pieaugot neciešamajai slodzei, tie kuru katru brīdi varēja apklust. Apmēram tā cilvēki izprata ģeneratoru melodiju. Bet, kamēr jauneklis veltīgi lauzīja galvu, meklēdams iespēju atvieglot ģeneratoru darbu, sirmgalvis par to, liekas, pat nedomāja. Viņš nespēja atraut acis no plašā pārskata ekrāniem.

Melnums ap kuģi sakļāvās arvien ciešāk. Un šis melnums nebija nekas cits kā vien tās pašas Dzērves, kas, ielenkušas kuģi no visām pusēm, tagad lēni, bet neatvairāmi tuvojās tam… Sirmgalvis nomurmināja kaut ko par ķermeņu mijiedarbību labilās sistēmās, kurās, līdzsvaram zūdot, izraisās dažādas perturbācijas. Taču varēja just, ka arī viņš pats ne visai tic šādam izskaidrojumam. Atrast citu viņam diemžēl vairs nebija laika.