Viņi atvēra durvis

— Muļķīgs jautājums! — sirmgalvis ne pa jokam sadusmojās, un jauneklis nosprieda, ka tā ir laba zīme: vecais kosmonauts, acīm redzot, sāk atspirgt. — Vai tad tiešām jūs nezināt, — viņš, arvien vēl sadusmots, turpināja, — cik daudzi klusībā mani izsmēja, saukāja par rēgu mednieku, cik daudzi apgalvoja, ka nemūžam man neizdošoties notvert Visuma Melnās Dzērves. Un, kā redzat, es neesmu tās notvēris …

— Bet tieši tā taču ir jūsu uzvara! — jauneklis viņu pārtrauca.

— Es neciešu mīklas, — sirmgalvis atcirta. — Un, ja vien iespējams, lūdzu, nerīkojiet šeit psihoterapijas seansu! Es vēl nemirstu. Un varat būt pārliecināts, ka tik drīz netaisos atstāt šo pasauli…

— Apdomājiet, jūs medījāt Visuma Melnās Dzērves…

— Nu, un tad?

— Dzērves … taču ir dzīvas! Un arī šīm jābūt…

Sirmgalvis strauji izslējās. Vadības centrālē valdīja

dziļš klusums, un šajā klusumā pēkšņi kļuva dzirdama aparātu zemā, melodiskā dūkoņa.

— Tā … — sirmgalvis novilka.

— Jā! Neviens, izņemot dzīvas būtnes, nespēj patvarīgi mainīt lidojuma ātrumu un virzienu. Bet Dzērves to izdarīja!

Izmēģinātājs nolieca galvu un ar plaukstu notrausa no pieres pēkšņi izspiedušās sviedru lāses.

— Vēl vairāk! — biologs turpināja. — Vai ievērojāt, kā šīs būtnes rīkojās, cik ātri apstājās visa ierinda? To var saprast tikai tad, ja pieņem, ka Dzērves nekavējoties sajuta vai pat uzzināja, ka viena no tām iekļuvusi lamatās. Un ne tikai uzzināja, bet tūdaļ arī mēģināja atbrīvot slazdā iekļuvušo biedreni. Un ne tikai mēģināja, bet arī atbrīvoja!

Sirmgalvis klusēja.

— Jums jāpiekrīt, ka šādu rīcību nav iespējams izskaidrot ar fizikas likumiem- Toties bioloģijas likumi te ir vietā …

Sirmgalvis joprojām klusēja.

— Un pats uzbrukums? Jūs stāstījāt, ka ar šo paņēmienu kādreiz jau esot mēģinājis tās gūstīt. Vai atceraties?

Izmēģinātājs palocīja galvu.

— Redzat nu! Dzērves zina, saprotiet, zina šo paņēmienu. Jūs esat tās apmācījis…

— Apmācījis esmu daudzus… — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Un tomēr… Dzīvas… To pārāk grūti aptvert.

Biologs pasmaidīja.

— Vajadzēs!

— Bet kur tad īsti šīs būtnes dzīvo?

— Te! — biologs iesaucās. — Izplatījumā! Kāpēc jūs uzskatāt, ka dzīvība iespējama tikai uz planētām? Dzīvība ir daudz plašāka, daudz sarežģītāka parādība, nekā mēs domājam. Kāpēc gan izplatījums, pati kosmosa telpa nevarētu būt dzīvu radību miteklis?

— Starpzvaigžņu telpa — dzīvības miteklis? Kaut kas nedzirdēts…

— Un to sakāt jūs? Vai tad pirms jūsu atklājumiem kāds bija dzirdējis par Visuma Melnajām Dzērvēm?!

— Labi. Pieņemsim, ka jums taisnība. Bet kā šīs būtnes barojas? No kā tās pārtiek?

Sirmgalvis iztaujāja viņu kā eksaminētājs, un jauneklis juta, ka viņam jāatbild pārliecinoši, kaut arī no šīm atbildēm atkarīgs nevis viņa, bet drīzāk gan paša eksami- nētāja liktenis. Acīm redzot, tāpēc Vecākais bija tik stingrs savās prasībās; viņš negribēja žēlastības dāvanas un apsvēra katru atbildi daudz nopietnāk, nekā to būtu darījusi visbargākā eksaminēšanas komisija.

— Iespējams, ka šīs būtnes pārtiek no staru enerģijas, — jauneklis sacīja, ar vieglu rokas spiedienu likdams sirmgalvim atkal apgulties. — Tāpēc, liekas, nav nejaušība, ka tām ir maksimāla virsma un reizē niecīgs apjoms un ka tās uzturas novu, uzliesmojošu zvaigžņu, tuvumā. Tieši tur iespējams uztvert maksimālu enerģijas daudzumu.

— Bet pārvietošanās? Kā tās pārvietojas?

— Jūs labāk par mani zināt, ka reaktīvā kustība ir vienīgais aktīvās pārvietošanās veids izplatījumā; citi līdz šim nav atklāti. Dzērves, acīm redzot, pārvietojas, izstarojot delta kvantus, kuru plūsmā arī gāja bojā mūsu kosmosa kuģi. Turklāt domājams, ka ne visus delta kvantus tās raida atpakaļ. Daļu starojuma Dzērves raida uz priekšu; tām droši vien ir kaut kāds lokatoram līdzīgs orgāns. Tas labi izskaidrotu viņu konusveidīgo ierindu. Lidojot šādā ierindā, neviena Dzērve nenokļūst otras raidītajā staru kūlī… Mēs, protams, daudz ko vēl nezinām. Un tomēr es domāju, ka Melnās Dzērves ir dzīvas…

— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.

— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …

— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinājumiem?

— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.

— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī nebūtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.

— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!

— Minēju. Nu, un tad?

— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!