Viņi atvēra durvis

— It nemaz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka būtībā sakari ir jau izgudroti. Jūs brīžiem atrodaties dziļajā mīnusā ne vien fiziski, bet arī garīgi nespējat izrauties ārpus tā laika attieksmju, aizspriedumu un zināšanu ietvariem. Pamēģiniet mazliet citādi paskatīties kaut vai uz to, kas noticis ar jums vakar un šodien… Pat uz vistraģiskākajiem notikumiem.

— Vistraģiskākais bija tas, ka sadedzis rests. Puisis to nosvilināja…

— Kādā veidā?

— Viņš pastiprināja tempa ritmu un vienlaikus aiz pārskatīšanās spēji bremzēja. Es to skaidri atceros, jo biju klāt. Tiesa, no ārpuses. Puisis centās man iegalvot, ka, figurāli izsakoties, pat bākas iekaukušās …

— Figurāli? Un ja nu tas nebija pateikts figurāli?

— Bākas taču atrodas infralaikā… Vai tiešām jūs gribat teikt…

— Ka arī jūsu institūtā novietota bāka? Un attālums līdz šai bākai ir pavisam niecīgs …

— Tā ir izeja! — Koļins iesaucās. — Es nevaru pārvietot savu hronokāru laikā, bet uz vietas ierosināt un bremzēt retaimeru es varu! Šim nolūkam atlikušo šūnu pilnīgi pietiks …

Viņš metās pie hronokāra, bet pusceļā pēkšņi apstājās.

— Diemžēl es biedriem tik un tā neko nevarēšu paziņot. Mums nav aparātu, ar kuriem būtu iespējams šādā ceļā pārraidīt runu. Lai tos izgatavotu, vajadzīgas detaļas un laiks …

Uz mirkli iestājās klusums. Tad vīrs, kas līdz šim bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, pacēla galvu.

— Izrādās, arī senči reizēm var noderēt, — viņš smaidīdams sacīja. — Tas laiks, kad cilvēka balsi nebija iespējams raidīt tālumā, mums ir samērā nesena pagātne.

— Nu un?

— Mēs nepratām pārraidīt balsi, tomēr sazināties varējām. Un es nešaubos, ka arī jūsu biedri atcerēsies, kā tas tika darīts, kad uztvers ziņojumu, kas šifrēts punktu un svītru veidā.

— Pag, pag … — Koļins pačukstēja. — Vai to nesauc par Morzes ābeci?

— Jā. — Trešais pamāja ar galvu. — Tagad jūsu kārta palīdzēt…

— Esmu gatavs. — Sencis izvilka no kabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. — Diktējiet!

— Tikai, lūdzu, ņemiet vērā, — trešais piemetināja, — ka bremzēt vajadzēs daudzkārt. Tāpēc esiet uzmanīgs, nenosviliniet šūniņas pārāk ātri…

— Kādreiz, — Koļins sacīja, — institūtā mani uzskatīja par labāko mīnushronistu. Bet nu pasteigsimies. Laika tiešām nav daudz.

7

Pārraidījis ziņojumu, viņš atgriezās pie ugunskura. Tagad rests bija sadedzis galīgi. Vārs, zilgans mākonītis izlidoja no retaimera telpas un lēni izkūpēja gaisā.

— Tā, — ierunājās trešais, — jūs pats esat izglābies un izglābis savu ekspedīciju. Izglābies tāpēc, ka atradāt pareizo domas pavedienu. Un tas parasti jāmeklē nākotnes, nevis pagātnes cejos. Par šo tematu varētu runāt daudz, bet mums jāšķiras. Mani draugi jau steidzas. Visiem gribas piedalīties lielajā eksperimentā. Un visiem tur pietiks darba, ja vien nenokavēsim startu.

— Viņi steidzas? — jautāja sencis. — Vai nevarētu paskatīties uz viņiem? Kaut mirkli…

— Vispār tas nav pieņemts… Bet mūsu tikšanās ir tik neparasta…

Trešais apklusa. Viņa sejā atspoguļojās milzīga gribas piepūle. Koļins un sencis neatraudamies sekoja tālās nākotnes cilvēka skatienam, kas pamazām aizslīdēja noras virzienā. Tur pēkšņa vēja brāzma šķita saviļņojusi gaisu, un tas ievirmojās kā pusdienas tveicē. Vēl mirkli nekas nebija redzams. Bet tad …

Tad aiz koku galotnēm pavīdēja sarežģītu, reizēm pat nenosakāmu formu ķermeņi. Tie parādījās un tūdaļ izzuda no redzes lauka. Bet aizgājušo vietā nāca klāt arvien jauni un jauni. Aizritēja minūte, divas, trīs, bet dīvaino, daudzveidīgo formu plūsma neapsīka i.Koļins stāvēja, balstīdamies uz senča pleca, un, neraugoties uz visu savu aukstasinību, juta, ka sirds atkal sāk dauzīties kā negudra.

Gluži negaidīti mašīnu straume izbeidzās.

— Man jāiet, — trešais sacīja. — Palieciet sveiki! Neko darīt: dažādas paaudzes laikā eksistē katra par sevi. Un tomēr… — Viņš atvadīdamies pamāja abiem ar roku. — Ikvienu paaudzi ar visām citām saista gan senči, gan pēcteči. Senči — atmiņās, bet pēcteči — sapņos. Un bez atmiņām, tāpat kā bez sapņiem, cilvēki taču nevar dzīvot.

VALGUSA ODISEJA

Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāpsies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.

Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mūžīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.

Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.

Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Žagari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.

Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, kamēr esi viens …

«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»