Viņi atvēra durvis

— Jums neizdosies to izmantot. Mūsu principi ir pārāk atšķirīgi: jūs laužaties laikam cauri, mēs turpretim laiku saskaldām… Meklēt glābiņu šajā virzienā būtu veltīgi.

— Kāpēc jūs tā domājat? Pie jums tādi negadījumi taču…

— Negadījumi notiek visur, kur cilvēki meklē jaunas, dziļākas atziņas. Gan jūsu, gan mūsu laikā, bet mūsu senču laikā tie notika vēl daudz biežāk.

Sencis klusēdams palocīja galvu.

— Aizvediet kaut vai ekspedīcijas materiālus, — Koļins vēlreiz pamēģināja pierunāt trešo. — Vai tiešām mūsu darbs nevienam nākotnē nebūs vajadzīgs?

— Tas atkarīgs tikai no jums.

— Nesaprotu.

— Tad klausieties, ko es jums teikšu. Šorīt, pirms devos šurp, es iegriezos mūsu institūtā …

— Hronofizikas?

— Nē, enerģētikas. Esmu enerģētiķis.

— Pla-nē-tas ener-ģē-ti-kas in-sti-tūts… — sapņaini no- skandēja sencis.

— Planētas? Nē… Planētas enerģētika ir pārāk nenozīmīgs temats, lai ar to nodarbotos vesels institūts. Runa ir par enerģētiku Galaktikas mērogā. Par enerģijas resursiem, ko izmanto visas cilvēku apdzīvotās planētas… Vārdu sakot, institūtā es satiku vienu no saviem draugiem, un tas mani brīdināja, lai pārāk ilgi neaizkavējos mīnusā. Šodien paredzēts nobeigt visus priekšdarbus kādam izcili svarīgam eksperimentam. Ja šis eksperiments būs sekmīgs, mūsu enerģijas resursi neizmērojami pieaugs.

— Vai jūsu eksperiments saistīts ar kodoltermiskām reakcijām? — jautāja sencis.

— Šī problēma atrisināta jau mūsu laikā, — sacīja Koļins un, pievērsies trešajam, turpināja: — Jūsu uzmanības centrā droši vien ir gamma enerģētika, tas ir, enerģijas ieguve vielas un antivielas anihilācijas rezultātā?

— Arī šis uzdevums jau atrisināts, — trešais atbildēja. — Bet mums diemžēl ir pārāk maz antivielas. Tajos Galaktikas apvidos, no kuriem antivielu būtu izdevīgi transportēt, tās praktiski nav. Un mēs nolēmām to izgatavot paši. Jūs zināt, ka divu pietiekami augstas enerģijas

daļiņu sadursme spēj radīt pasaules. Un, ja šīs daļiņas ir ar mīnuszīmi, ja tās ir antidaļiņas …

— Skaidrs. Bet lai tādas daļiņas paātrinātu …

— Vajadzīga gigantiska enerģija. Pareizi. Un tieši šo problēmu mums ilgi neizdevās atrisināt.

Reiz, klaiņodams pa mežu, domās atkal pārcilāju daždažādus variantus. Un pēkšņi — vēlā vakarā pie ugunskura atcerējos ziņojumu par kādu senu ekspedīciju, kuras dalībniekiem dziļajā mīnusā izdevies novērot pārno- vas uzliesmojumu samērā netālu no Saules sistēmas. Un pats galvenais — tādā debess apvidū, kur pirms tam neviena zvaigzne nebija manīta.

— Novērotāji būs kļūdījušies, — Koļins sacīja.

— Un ja nu ne? Ja zvaigznes tur tiešām nebija? Ja šis sprādziens ir tikai divu ar kolosālu enerģiju apveltītu daļiņu sadursmes rezultāts? Šādu sprādzienu diezin vai bija iespējams atšķirt no pārnovas uzliesmojuma, it īpaši toreizējā zināšanu līmenī… Kas varēja daļiņām piešķirt nepieciešamo enerģiju? Acīm redzot, tikai paātrinājums kosmiskajos spēku laukos! Tā arī radās mūsu eksperimenta iecere. Protams, vajadzēja vēl izpētīt šo lauku konfigurāciju Metagalaktikā. Bet tas jau bija tīri tehnisks uzdevums. Kā redzat, ārkārtīgi sarežģīto problēmu negaidīti palīdzēja atrisināt sena ekspedīcija mīnuslaikā. Ekspedīcija, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija ļoti vāja un nepietiekami apbruņota.

— Bet tā taču …

— Nē, es nezinu, vai tā bija jūsu ekspedīcija. Tikpat labi šī ekspedīcija varēja notikt arī gadsimtu vēlāk. Turklāt tas, ko jūs esat atklājuši, cilvēkiem vēl nav zināms. Un tomēr, kā redzat, tādi dati mums ir…

— Mani nevajag pārliecināt, ka ekspedīcijas materiāli jāsaglabā. Es pats neko citu nevēlos… Bet kā? Sakiet — kā to izdarīt?!

— Varbūt vēlreiz pārdomāt visu, kā nākas?

— Tie ir tukši vārdi. Lūdzu, atbildiet konkrēti: vai jūs esat ar mieru mums palīdzēt?

— Es jau sacīju jums …

— Tad palieciet sveiki.

Koļins pagriezās, lai dotos projām. Taču trešais viņam uzlika roku uz pleca. Un tikai tagad hronofiziķis ievēroja, cik stalts un muskuļots ir šis nākotnes cilvēks.

— Mīļais draugs, — trešais pārmetoši ierunājās. — Vai tiešām jūs domājat, ka es mierīgi tērzētu ar jums… ja viss būtu atstāts likteņa varā? Mēs esam vienas ķēdes posmi un nevēlamies, lai kāds no tiem būtu vājš. Lai gan parasti jūs nespējat konstatēt mūsu klātbūtni, mēs vienmēr esam kopā ar jums. Un tomēr izdarīt kaut ko jūsu vietā es nevaru…

— Mēs šeit esam jau izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos…

— Jā, — sacīja trešais. — No mūsu kopējā senča viedokļa tas, bez šaubām, tā ir. Viņš patiešām neko citu nevarēja jums piedāvāt.

— Bet arī es…

— Nupat es ļāvu jums nojaust, kāda perspektīva var būt jūsu atklājumam, ja tas kļūs zināms. Vai arī tagad jūs neesat izdarījis visvienkāršāko secinājumu?

— Proti?

— Viss, ko mēs darām šodien, kalpo nākotnei…

— Zinu.

— Tāpēc izeja no jūsu grūtībām ir jāmeklē nevis pagātnes, bet gan nākotnes ceļos!

— Nākotnes ceļos… Hm… Ja varētu Sizovam paziņot, ka steidzami jāatgriežas… Ja infralaikā būtu iespējami sakari…

— Redzat, jūs jau sākat domāt nākotnes kategorijās! Ja sakari būtu… Izgudrojiet tos, un tie būs!

— Jūs jokojat!