Viņi atvēra durvis

Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.

Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.

Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?

Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var

gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…

Viņi noteikti metīsies palīgā.

Noteikti?

Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …

Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?

Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.

Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!

Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …

Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.

Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sencis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit noticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …

Pagāja vēl dažas sekundes.

Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.

Neviens viņu nesauca.

Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija atlaidies viņam blakus.

Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aizmirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.

Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības principi …

Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pielavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.

Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vismaz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.

Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to noturējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespējams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.

Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pazuda mežā.

Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tūdaļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?

Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēkšņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sašūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.

Koļins vērīgi palūkojās apkārt. Kupols izrādījās krietni plašāks, nekā bija licies no ārpuses. Telpas centrālo daļu aizņēma masīvs, apaļš postaments, ap kuru bija izvietoti vairāki sēdekļi. Tas viss stipri atgādinātu galdu un krēslus, ja vien nebūtu zaigojošo apļu, elipšu un taisnstūru, kuros Koļins drīzāk nojauta nekā pazina aparātu skalas.

Tātad tomēr mašīna! Apaļajā postamentā laikam iebūvēts dzinējs. Bet kā var vadīt mašīnu, ja visi sēdekļi pavērsti ar atzveltnēm pret kupola sienu? Tādā pozā Koļins neriskētu braukt pa visplatāko šoseju, kur nu vēl pa mežu. Jā, senči reizēm likās neizprotami…

Kaut gan — vai nav vienalga, kā sēdēt, ja kupols tik un tā ir necaurspīdīgs? Lai galīgi pārliecinātos par to, Koļins vēlreiz uzmeta skatienu kupola sienām un tai pašā mirklī… aiz pārsteiguma atsēdās.