Viņi atvēra durvis

Jā, starp citu, viņam jāizpilda vēl pēdējais pienākums. Jāpārliecinās, ka tuvumā nav cilvēku. Kaut gan tik vēlā nakts stundā te, protams, neviena nebūs. Bet… ja nu

nejauši kāds tomēr gadltos? Cilvēks no sprādziena varētu ciest…

Koļins palūkojās apkārt. Caurspīdīgo kupolu no visām pusēm ietina tumsa. Redzēt nekā nevarēja. Arī dzirdēt — ne.

Un tomēr — vai tev, Koļin, neliekas, ka vienā vietā šī tumsa kļuvusi it kā blīvāka, necaurredzamāka?

Koļins līdz pēdējai iespējai sasprindzināja redzi. Un tad… Tad viņš ieraudzīja, kā no tumsas pret sitala kupolu izstiepjas roka. Nē, tas nevarēja būt optisks māns! Viņš aizvien skaidrāk saskatīja piecus pirkstus. Tie bija dīvaini saliekti, it kā mēģinātu ko satvert. Beidzot roka pieskārās sitala virsmai. Pieci pirksti spokaini baloja uz naksnīgi melnā fona. Roka atrāvās, vēlreiz tuvojās, un tai pašā mirklī atskanēja klauvējiens.

5

Koļina sirds dauzījās tā, it kā gribētu dažās minūtēs izsmelt visam mūžam uzkrāto enerģiju.

Tātad tomēr cilvēks!

Ko darīt? Sēdēt klusu, neatbildēt? No ārpuses cilvēks tik un tā neko neredzēs: hronokārā izslēgts pat skalu apgaismojums.

Atsaukties? Izkāpt? Steigties pretī nezināmajam?

Bet vai nav vienalga? Viņš taču ir jau samierinājies ar nāvi. Kas gan vēl briesmīgāks viņam varētu draudēt?

Koļins piecēlās un nospieda durvju rokturi.

Gaisma tikko bija sākusi aust. Rīta migla likās blīva kā vate. Kaut kur tuvumā brīkšķēja zari. Koļins ieklausījās šai troksnī un nevilcinādamies devās uz priekšu.

Pa ceļam Koļins uzmeta skatienu hronokāram. Tā bija tīri profesionāla ziņkāre: kā viņš varējis iznirt no infralaika tik biezā mežā? Kreisais hronators sadragāts, tempa antenas spirāle deformēta, mašīnas korpuss ieliekts. Bet tā nebija lielākā nelaime …

Mirkli vēlāk viņš ieraudzīja senci.

Tas bija apstājies un vērīgi uzlūkoja Koļinu. Spožajā aizsargtērpā iespīlētais augums ar plato individuālā ekrāna loku virs galvas viņam droši vien šķita ļoti dīvains.

Bet kāds izskatījās viņš pats?

Biezas drēbes, acīm redzot, bez iekšējas apsildes. Vai pēc tām nevar noteikt laikmetu? Nē, diemžēl nevar. Zābaki līdz gurniem. Tādus valkāja kopš senseniem laikiem un iespējams, ka šur tur valkā vēl tagad. Aiz muguras — ierocis. Liekas, pneimatisks …

— Piedodiet, es laikam jūs uzmodināju, — cilvēks pasmaidīja.

«Tā ļaudis smaida arī mūsu dienās,» Koļins skumji nodomāja. Pag, bet ko tad īsti viņš teica? Vārdu skanējums šķita visai neparasts, taču saknes neapšaubāmi bija pazīstamas.

Uzbrukt sencis, acīm redzot, netaisījās. Jo labāk. Atliek parūpēties par to, lai viņam nerastos aizdomas.

— Tātad jūs vēl gulējāt? — cilvēks turpināja. — Es, zināt, esmu apmeties tepat netālu. Ievajadzējās sērkociņu, un pēkšņi izrādās, ka esmu tos vai nu pazaudējis, vai arī atstājis mājās …

Koļins no kabatas izvilka bateriju un nospieda kontaktu. Starp elektrodiem uzliesmoja plazmas vainadziņš.

— Interesantas šķiltavas, — cilvēks sacīja, piesmēķēdams un ar patiku ievilkdams plaušās dūmus. — Ārzemnieks, vai?

— Kā, lūdzu?

— Nu, tūrists, ceļotājs?

— Apmēram tā …

— Hm… — Cilvēks nez kādēļ palūkojās uz augšu. — Interesanta mašīna. Tādas neesmu redzējis. Vai pats esat no tālienes?

— Jā.

— Mašīna kārtībā?

— Domāju gan, — Koļins lakoniski atbildēja.

— Ja ko vajadzēs, būšu tepat netālu. Pasauciet…

— Labi.

Svešinieks nozuda krūmu biezoknī. Pavadījis viņu ar skatienu, Koļins enerģiski pagriezās.

Tas nu būtu darīts. Šis cilvēks viņu vairs netraucēs. Var turpināt. Vai pareizāk — beigt.

Koļins paspēra soli uz priekšu, tad pēkšņi apstājās.

Pagaidi! Tu esi atklāts. Bet nekas briesmīgs nav noticis. Šis puisis, acīm redzot, tevi uzskata par savu laikabiedru.

Tātad nav nozīmes steigties.

Bojā eja tik un tā ir nenovēršama: ja ekrānus tagad arī neizslēgs, baterijas pēc dažām stundām pašas būs izlādējušās. Tāpēc dehronizācija netiek atcelta, bet tikai atlikta.

Jā, atlikta. Toties viņam pietiks laika padomāt par ekspedīcijas rezultātiem un to saglabāšanas iespējām.

Protams, arī bez viņa palīdzības ekspedīcijas dalībnieki šo to atjaunos. Diemžēl tikai — šo to. Aparātu ieraksti atrodas hronokārā, un bez tiem pierādīt kaut ko būs ļoti grūti.

Tatad vispirms janodrošina ierakstu saglabāšana.

Vajadzētu rūpīgi apskatīt mašīnu. Varbūt hronokāru izdosies ievadīt iniralaikā bez braucēja un tādējādi vismaz materiālus nogādāt institūtā. Viņš pats tikpat labi var dehronizēties arī bez hronokāra. Pietiek atvienot individuālo ekrānu…

Apskati Koļins sāka ar hronokāra korpusu. Bojājumi bija lieli. Bet, ja krietni papūlētos, mašīnu varētu izlabot.

Un tagad … Tagad pāriesim pie galvenā!

Retaimera nodaļā gaiss joprojām bija karsts un smacīgs. Koļins aptaustīja restu. Tas vēl nebija atdzisis. No visvieglākā pieskāriena šūniņas sabira putekļos.

Punkts.

Tai pašā mirklī Koļins sadzirdēja, ka ārpusē kāds ieklepojas. Viņš piecēlās un izkāpa no hronokāra, cenzdamies piešķirt sejai pēc iespējas vienaldzīgāku izteiksmi.

— Tas atkal esmu es, — sencis sacīja. — Redzat…

Viņa valoda dīvaini palēninājās, acis raudzījās stingi