Viņi atvēra durvis

Ja es šeit satikšu cilvēkus un viņi sāks mani iztaujāt — bet tā tas noteikti būs! — atliks vienīgi teikt viņiem patiesību. Un tad noskaidrosies, ka tas, ko cilvēki dara šodien, nemaz nebūs vajadzīgs rīt. Bet katram taču gribas darīt to, kas noderēs nākotnē. Un nevienam negribas noņemties ar lietām, kas visā drīzumā vairs nebūs vajadzīgas.

Tomēr citādi diemžel nevar. Jo pat tas, kas no nākotnes viedokļa ir aplams un lieks, no šāsdienas viedokļa var būt pareizs un nepieciešams. Iedomājies, piemēram, ka akmenslaikmeta cilvēkiem tu parādi tērauda asmeni. Meistaram, kas cītīgi slīpē krama cirvi, droši vien nolaidīsies rokas… Bet, ja viņš pametīs savu darbu, cilvēki nekad neiemācīsies izgatavot tērauda asmeņus.

Tāpēc tikties ar cilvēkiem nedrīkst. Mūsu dienās uz Zemes valda miers, bet tas nenozīmē, ka senčiem priekšlaikus jāatsakās no ieročiem.

Jā, otrais noteikums ir taisnīgs. Man jāiet bojā. Un maniem biedriem arī. Neko darīt, Koļin. Jāpieliek punkts …

Kad?

Tūlīt, kamēr vēl ir tumšs, kamēr tevi neviens nav pamanījis.

Labi.

Labi, lai notiek! Es to izdarīšu. Bet man vajag mazliet laika, lai sagatavotos. Kā nekā cilvēks mirst tikai vienu reizi…

Koļins atslābināja muskuļus. Jānomierinās. Un šis tas vēl jāpārdomā.

Cilvēkam, kas gatavojas nāvei, neatliek nekas cits kā vien domāt par dzīvi. Par nodzīvoto dzīvi. Tādos brīžos cilvēks redz sevi it kā no malas — bez atlaidēm, kuras parasti piešķir, analizējot un vērtējot savus darbus. Kad tu saproti, ka gals ir tuvu, kļūst skaidrs: taisnoties nav nekādas jēgas. Tik un tā neko vairs nevarēsi pateikt. Nevarēsi iebilst, nevarēsi pierādīt. Tavā vietā to darīs fakti. Tavus vārdus cilvēki droši vien aizmirsīs. Paliks darbi. Tikai darbi. Un pat tad, ja tev izdotos savirknēt skaistus, pārliecinošus vārdus un atstāt tos memuāru vai jebkurā citā veidā, tas neko daudz nelīdzēs. Jo fakti ir stiprāki. Fakti — tā ir realitāte. Turpretim vārdi — tikai signālu sistēma, turklāt vēl otrā …

Bet ko tad īsti teiks fakti?

Liekas, dzīve nodzīvota, kā nākas. Ļaudis tev neko nevarēs pārmest. Tu esi dzīvojis tā, kā to prasīja laiks. Godīgi kalpojis izraudzītajam mērķim.

Bet, ja šādas domas nāk' prātā, kaut kas laikam tomēr nav kārtībā. Sirdsapziņa …

Un atkal Koļinam nācās gremdēties pagātnē. Šoreiz — nevis planētas, bet gan paša personiskajā pagātnē.

Apstākļi šādām pārdomām bija labvēlīgi. Visapkārt valdīja klusums. Tikko dzirdami dūca enerģētiskie ekrāni, pasargādami vismaz pagaidām mašīnu un tās vadītāju no dehronizācijas.

Nē, nekā sevišķi peļama, liekas, nebija. Cilvēkam pieļaujamo maldu robežu viņš nekur nav pārkāpis. Izņemot pēdējo ekspedīciju. Tā neapšaubāmi bija kļūda. Liela. Milzīga. Ja šīs kļūdas nebūtu bijis, viņa biedriem nebūtu jāiet bojā un bojā neietu arī ekspedīcijas darba rezultāti. Rezultāti, kurus tik ļoti gaidīja… Tu esi vainīgs, Koļin!

«Bet kāpēc tad es?» Koļins sirdīgi protestēja pret šādu secinājumu. Kas nosvilināja restu? Juris! Kas ielika re

zerves saini Sizova hronokārā? Arī Juris! Silūrā aizgāja bojā Arves hronokārs? Vai tad es viņiem nepiekodināju, lai veltīgi neriskē! Varēja taču iznirt dažus gadu tūkstošus vēlāk un tikpat labi visu noskaidrot…

Koļins dusmās piecirta kāju. Nē, viņš nav vainīgs! Tas nu ir skaidrs. Pat skaidrāks par skaidru. Un tomēr…

Un tomēr atvadīties no dzīves vajadzēja ar mierīgu sirdsapziņu. Bet par kādu mieru te varēja runāt?

Cita lieta, ja zinātu, ka biedri tiks glābti…

Bet kāpēc lai viņus neizglābtu?

Šī doma Koļinam iepatikās.

Jā. Kāpēc lai viņus neizglābtu? Viņš līdz šim pieņēma, ka Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm. Bet kas gan nepazīst Sizovu! Šis vīrs nav no tiem, kas izšķiež kaut minūti. Jau tagad viņš droši vien steidzas atpakaļ. Nevis droši vien, bet noteikti! Tikai nelabojams skeptiķis varētu domāt, ka Sizovs atpūtīsies institūtā pusotras diennaktis, kad ekspedīcijas dalībniekiem ir tik daudz darba … Iespējams pat, ka atceļā viņš nokļuvis jau līdz Teram… Vārdu sakot, nav pamata šaubīties: ekspedīciju izglābs. Izglābs arī bez Koļina. Atjaunot materiālus tādā gadījumā nebūs grūti…

Pēkšņi Koļins sajuta dīvainu atvieglojumu. Vairs nevajadzēja pierādīt, ka viņam ir tiesības mirt. Un arī nāve nelikās vairs tik briesmīga. Savādi. Kas gan būtu domājis, ka galu galā tas ir tik vienkārši?

Bija vēl tumšs. Un tomēr tuvojās rīts. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš nekavēsies. Viņš paspēs laikā.

— Palieciet sveiki, draugi, — Koļins klusi sacīja. — Jūs noteikti izglābs un ekspedīcijas materiālus arī.

Tad, izstiepis roku, viņš atvienoja galvenā slēdža bloķētā ju. Viņa pirksti vairs netrīcēja. Viss bija galā.

Tagad pietika nospiest slēdzi, lai enerģētiskie ekrāni pārstātu darboties. Tai pašā mirklī svešais laiks sagraus hronokāru līdz ar visu, kas taja atrodas. Iznīcinās bez pēdām. Koļins pats to vairs neredzēs. Bet vērotājs no malas ieraudzīs tikai nelielu sprādzienu. Sprādzienu, kura vietā nepaliks it nekas, atskaitot varbūt apsvilinātu zemi vai koka stumbru.