Viņi atvēra durvis

Viņa paša resursi līdz ar to, šķiet, ir izsmelti. Sakaru hronogācijā, kā zināms, nav. Tie vēl nav izgudroti. Hro- nolangs? Jā, tas kā vienmēr guļ savā vietā. Bet arī to nevar izmantot. Šis aparāts ir pārāk kompakts, lai kalpotu par universālu pārvietošanās līdzekli. Kad laika blīvums kļūst mazāks par noteiktu lielumu, citiem vārdiem, aiz zonas, kuru apkalpo pleistocēna stacija, tas vairs nespēj darboties. Tieši tādēļ šī stacija arī ierīkota, lai hro- nolangisti tur varētu sagaidīt mašīnas.

Kādas vēl iespējas atlikušas? Gaidīt palīdzību? Uz kādu palīdzību viņš var cerēt?

Patiesību sakot, ne uz kādu. No Koļina laikabiedriem neviens nezina, kur viņš atrodas, un, dabiski, nemeklēs viņu tik tuvā pagātnē. Bet cilvēki, kas dzīvo šajā laikmetā, kaut arī gribētu, viņam nespēj līdzēt.

Varbūt cerēt uz brīnumu? Nē! Šajā sakarā der atcerēties, ko teicis viens no cienījamākajiem senčiem: «Hipotēzes es neizgudroju.» Vismaz, ja ir runa par brīnumiem. Tātad…

Tātad otrais noteikums skan: «Ja apstāšanās… tomēr kļuvusi neizbēgama, mīnushronista pienākums — veikt visu nepieciešamo, ieskaitot pašus galējos pasākumus, lai cilvēki viņu nepamanītu un neatminētu viņa ierašanās noslēpumu.»

Lūk, tā! īsi un skaidri.

Koļins atlaidās krēslā un sāka klusi svilpot. Ne jau rek- viēmu, protams, tomēr par jautru šo melodiju diezin vai varēja saukt. Galējie pasākumi. Tas nozīmē — pazust. Dehronizēties kopā ar mašīnu un visu, kas tajā atrodas. Iet bojā. Starp citu, izdarīt to nav grūti. Jāatvieno drošinātāji, jāaizver acis un jāizslēdz ekrāni.

Protams, acis var ari neaizvērt. Tas nav obligāti.

Viņš pasmīnēja. Pat ļoti naivs cilvēks tomēr neuzskatītu šo smīnu par labsirdīgu.

Dehronizēties… Aiziet bojā … Kāda velna pēc?!

Mēs esam nepietiekami mācījušies vēsturi, viņš pikti nodomāja. Mēs nezinām detaļas. Bet galveno mēs taču atceramies! Mēs atceramies, kā ļaudis mira. Gan tad, kad viņi devās nāvē paši, gan arī tad, kad viņus dzina nāvē citi.

Kad cilvēki paši gāja nāvē, viņi to darīja kaut kāda mērķa dēļ. Pieņemsim, ka man tagad sacītu: Koļin, mirsti, un tavi biedri dziļajā mīnusā visi tiks izglābti. Es nesvārstīdamies dotos nāvē. Neteiksim, ka ar smaidu uz lūpām, un tomēr — es ietu.

Bet patlaban — ko man saka? Mirsti, Koļin, lai nesatrauktu ļaudis, kas dzīvojuši, velns zina, pirms cik gadu desmitiem vai gadu simtiem, lai nemudinātu viņus mazliet intensīvāk pakustināt savas smadzenes …

Labi, pieņemsim, ka nevis «dzīvojuši», bet «dzīvo». Kā nekā — esmu ieradies pie viņiem un nevis viņi pie manis. Tātad dzīvo. Un kas no tā izriet?

No kā gan mēs baidāmies? Ka, ieradušies pie viņiem, kavēsim vai paātrināsim vēstures gaitu? Ka izjauksim cēloņu un seku dabiskos sakarus? Nieki! Mana parādīšanās šeit nav nekas vairāk kā nejaušība. Bet nejaušības nespēj būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Vēsture ir kā pulkstenis, kas pasargāts no jebkādiem satricinājumiem. Tik niecīgu grūdienu kā mana ierašanās otrā gadu tūkstoša priekšpēdējā vai pēdējā gadsimtā vēsture droši vien pat nejutīs. Un, ja arī vēstures plūsma nedaudz izkāps no krastiem, tā ļoti ātri atgriezīsies savā gultnē.

Kādēļ tad mirt?

Koļins vaicājoši palūkojās uz barohronu skalām, uz vēsturiskā laika skaitītāju, uz mimlauka uztvērēju un atkārtoja šo jautājumu.

Aparāti klusēja. Tie nebaidījās nāves. Tiem bija vienalga. Un tomēr šis klusums bija svētīgs. Ja tobrīd kāds būtu mēģinājis Koļinam iebilst, viņš sadusmotos un pa- censtos atrast vēl diezin kādus argumentus. Bet klusēšana ir piekrišanas zīme. Un, kad cilvēkam piekrīt, viņš parasti nomierinās, līdz ar to atgūdams spēju loģiski spriest.

Vēsture atgriezīsies savā gultnē? Pieņemsim, ka tev ir

zināms pamats tā domāt, jo šajā laikmetā tu esi ieradies no nākotnes un vari apliecināt: tur viss ir kārtībā. Bet…

Tu esi peldējis pa upi uz augšu un tagad gribi aizdam- bēt izteku. Tu saki: «Tāpēc upe nebeigs pastāvēt. Es to zinu. Esmu atpeldējis no lejteces.» Bet, ja izteku aiz- dambēs, vai lejtece pastāvēs ari tad, kad tu atgriezīsies? Pastāvēs. Upe aizskalo dambjus un parasti atgriežas savā gultnē. Taču tas nemēdz notikt bez plūdiem, bez postījumiem un upuriem. Un kam tādi vajadzīgi?

Protams, tu neko neiznīcināsi un nevienam nenodarīsi pāri, kaut arī tas nespētu būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Daba visur gādā par milzīgām rezervēm. Tā ir kā zivs, kas producē miljoniem ikru. Un, ja daļa no tiem iet bojā, tam nav lielas nozīmes. Taču cilvēks nav daba, lai gan vienā otrā ziņā mēģina ar to sacensties. Cilvēks apveltīts ar saprātu, kura dabai nav. Un vēl — dabai nav jāsteidzas. Tā var simtiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu attīstīties kādā noteiktā virzienā, pēc tam pārliecināties, ka tas ir strupceļš, un pēkšņi izdarīt pagriezienu par deviņdesmit grādiem. Turklāt daba vienlaikus attīstās daudzos virzienos, gan jau kāds no tiem būs pareizais. Cilvēks tā rīkoties nedrīkst. Viņam nav tik daudz laika.