Viņi atvēra durvis

Viņš palīdzēja Jurim izkāpt no mašīnas un nogulties zālē blakus teltij.

— Atpūties. Atvelc elpu. Es tikmēr pārbaudīšu restu.

— Ja izdotos kaut nedaudz atvieglot mašīnu… — Juris nomurmināja.

— Ja izdotos … Guli un nedomā!

Koļins ielīda retaimera telpā un, cenzdamies iespīlēt tajā savu augumu, vēlreiz nosprieda, ka tādos apstākļos kuram katram būtu kļuvis nelabi… Minūtes piecas vai desmit viņš notupēja tur, nekā nedarīdams, tikai vērodams restu vai, pareizāk, to, kas no resta bija palicis pāri. Galu galā viss atkarīgs no viedokļa. Vadoties no vispār pieņemtajiem noteikumiem, ar šādu restu hronēties, protams, nevar. Bet ievērojot konkrēto situāciju …

Izņēmis no kravas tilpnes defektoskopu, Koļins rūpīgi pieslēdza to pie .resta. Tad, nenovērsdams acis no ekrāna, sāka lēni pārvietot aparātu. Viendabīgajā masā brīžiem iezīmējās gaišākas dzīsliņas. Monolīta vairs nebija. Vai tas nozīmē, ka šūnas jau ir tuvu sabrukumam?

Koļins lika lietā mimtesteru. Tā bija gara, apnicīga procedūra — pieslēgties katrai šūniņai un pārbaudīt to ar standartspriegumu. Beidzot arī šī procedūra bija galā. Katra šūniņa atsevišķi pārbaudi izturēja. Diemžēl… hro- nējoties spriegums, jādomā, ievērojami pārsniegs standartu …

Bet varbūt spriegums nemaz nebūs tik augsts? Vai tad nav iespējams, ka viņi šeit sastapušies ar krasu blīvuma svārstību? Detalizētas hronokartes taču vēl nepastāv! Un nav izslēgts, ka tieši šis periods bijis sevišķi bagāts ar notikumiem. Bet tādā gadījumā blīvuma svārstības nākamajā ceļaposmā var samazināties un viņi, par spīti varbūtības teorijai, savu mērķi tomēr sasniegs… Tātad cerības, kaut arī nelielas, vēl ir. Tāpēc — uz priekšu! • — Juri! — Koļins sauca. — Juri, kur tu esi? — Un, juzdams, ka viņu atkal pārņem dusmas, norūca: — Cūcība! …

Viņš apmeta vairākus lokus ap hronokāru. īsā, atsperīgā zāle nesaglabāja nekādas pēdas. Koļins pasauca vēl dažas reizes — atbildes nebija. Tikai tuvējā ozolu birzs neskaidri atbalsoja viņa saucienu.

Koļins ielūkojās kabīnē. Varbūt puisis iemidzis sēdeklī? Laika atlika maz, kavēties nedrīkstēja… Taču kabīne bija tukša. Šajā brīdī dienas gaismu, kas ieplūda caur sitala kupolu, aizēnoja garām slīdoši mākoņi. Kabīnē iestājās mijkrēslis, automātiski iedegās plafoni, un to spīdumā Koļins uz vadītāja sēdekļa ieraudzīja papīra lapiņu.

Sparīgi uzšņāpti burti aulekšoja iešķībi augšup. «Piedod man, tā bija maza viltība. Jūtos labi, bet mašīna pārslogota. Palīdzēt tev nekādi nevaru. Gaidīšu šeit, paņēmu vienu bateriju. Steidzies. Vēlu sekmes!»

Paraksta nebija, bet kāda tam nozīme? Ar vienu bateriju pietiks diennaktij. Un ja nu iznāk aizkavēties? Velna zeņķis! Es aizvedu viņu no turienes — bet ne jau tādēļ, lai pamestu ceļā …

Koļins kliedza līdz aizsmakumam. Gan pavēlēja, gan lūdza. Juris nerādījās, kaut arī droši vien bija paslēpies tepat tuvumā — nekur tālu aiziet viņš nevarēja… Taču meklēt puisi šādos apstākļos būtu bezcerīgi. Sapratis to, Koļins izmeta zālē vēl vienu bateriju. Pēdējo no savas rezerves. Protams, arī tā negarantēja glābiņu. Bet vai tad kādam no viņiem glābiņš ir garantēts? Un tomēr ekspedīcijas rezultāti — tās darba pārskats — ir jāizglābj, jāsaglabā par katru cenu. Pat tad, ja nepaliks dzīvs neviens no ekspedīcijas dalībniekiem. Juri ieskaitot.

Nē, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Dzejnieks laikam būtu teicis: «Pūtiet taures, fanfaras skaniet!» Un fanfaras skanēja. Vismaz Koļina sirdī…

4

Rests sadega, kad laika blīvums gandrīz vairs neatšķīrās no tagadējā. Koļins tikko paspēja ieslēgt automātu un iznirt no infralaika.

Pāreja šoreiz nebija gluda. Kaut kas nočerkstēja. Hronokārs dabūja pamatīgu triecienu. Pēc tam viss apklusa. Caur kupolu kabīnē iespiedās tumsa. Acīm redzot, bija nakts. Oda pēc apsvilinātas plastmasas. Tātad rests tomēr sadedzis. Šūniņu vaina. Neizturēja. Lai gan trūka pavisam maz. 2ēl… Interesanti, kas tas par laikmetu? Pēc skaitītājiem to nevarēs noteikt — pārāk niecīga līmeņu starpība. Katrā ziņā tas ir apdzīvots laiks. Laiks, kurā dzīvo cilvēki.

Bojājumi… Nez cik lieli tie varētu būt? Hronogācijā bīstamākais ir pārejas moments. Infralaikā briesmas nedraud: telpā, ko aizņem hronokārs, var atrasties jebkuri priekšmeti — mašīna ar tiem nesaskarsies. Cita lieta, kad hronokārs iznirst no infralaika: mašīna pēkšņi it kā rodas izplatījumā, un, ja attiecīgajā mirklī tai pašā vietā atrodas kāds priekšmets, saskare var būt visai nepatīkama.

Lai nu kā, šī saskare ir jau notikusi. Tagad jāpadomā par turpmāko…