Viņi atvēra durvis

— Labi. Bet šo risku tu uzņemsies tikai tad, ja mēs Sizovu nepanāksim, — Koļins sacīja. — Laika aprēķins tev ir zināms…

Jā, var gadīties, ka panākt Sizovu neizdosies. Tas ir pat ļoti iespējams. Patiesību sakot, šī iespēja ož pēc nekrologa. Taču nojauta paliek nojauta: labi tas nebeigsies. Šoreiz nolietotais rests slodzi neizturēs. Žēl — vairāk nekā divas trešdaļas ceļa ir jau aiz muguras.

Toties pēdējā trešdaļa ar uzviju atsver divas pirmās…

— "Braucam! — Koļins uzsita Jurim uz pleca. — Gan jau izkulsimies. Viss būs kārtībā …

Juris pamāja ar galvu, bet viņa lūpas nesavilkās smaidā, kas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien tas būtu agrākais Juris… Acīm redzot, puisis saprot stāvokļa nopietnību, tāpēc mierināt viņu ar tukšiem vārdiem nav jēgas. Vārdi tik un tā viņu nepārliecinās. Te vajadzīgs kas cits. Bet nekā cita nav …

Baidīdamies, ka rests nosvils jau starta momentā, Koļins ieslēdza retaimeru uzmanīgāk nekā jebkad. Viņš lēni kāpināja tempu līdz parastajai robežai un tūdaļ pa- centās aizmirst, ka vispār pastāv tāds tempa regulētājs. Ritma maiņas vairs nebūs līdz galam. Lai kāds šis gals arī būtu.

Skatiens ierastā secībā slīdēja pa mēraparātu skalām. Pulksteņa rādītāji neiedomājami gausi vilkās pāri ciparnīcai … Barohrona bultiņas lēkāja uz visām pusēm. Bet rests turējās. Arī Juris turējās ellišķīgi karstajā retai- mera telpā. Kaut nu abi divi izturētu…

Pirmais padevās rests. Tas notika apmēram pēc trim stundām. Atskanēja viegls sprakšķis, kas tūdaļ atkārtojās. Koļins sāka steidzīgi grozīt limbus.

— Sadegušas divas šūniņas!… — Juris iesaucās.

Koļins joprojām ierastā secībā pārlūkoja mēraparātus,

vienlaikus ieklausīdamies tikko dzirdamajā retaimera dūkoņā. Tagad tā bija kļuvusi skaļāka, kaut gan tikai trenēta auss varēja saklausīt starpību. Divas šūniņas, protams, nav daudz… Simt astoņpadsmit vēl bija veselas. Bet ne jau velti mēdz teikt, ka grūts esot vienīgi sākums. Atlikušās šūniņas tagad tiks noslogotas vēl vairāk, bet tas nozīmē…

Sprakšķis. Mēraparātu bultiņas sašūpojās uz dažādām pusēm. Kompensators sīkdams pārdalīja slodzi starp resta šūniņām. Koļins aiz muguras sadzirdēja elsas. Mirkli vēlāk Juris atlaidās blakus sēdeklī. Tātad tomēr neizturēja …

— Skābeklis izbeidzies. — Juris nopūtas. — Nav ar ko dzesēt…

Viņi saskatījās, neteikdami ne vārda. Un par ko gan viņi būtu varējuši runāt; nožēlot grēkus pirms nāves sen vairs nebija pieņemts…

Atkal sprakšķis. Ceturtais.

Koļins palūkojās pulkstenī. Vēl ne mazums laika… Vēsturiska, kas jāpārvar, un fiziska, kurā jānoturas. Viņi nenoturēsies. Jebkurš sprakšķis var kļūt par pēdējo, jo nav izslēgts, ka palikušās šūnas sadegs visas reizē. Nē, tik stipri pārslogot tās tomēr nedrīkst!

Viņš pastiepa roku pret tempa regulatoru, kuru nesen bija grasījies aizmirst uz visiem laikiem. Ātrums nedaudz samazinājās. Dūkšana pierima. Bet tā, protams, nebija panaceja. Samazināt tempu bezgalīgi nevar: ja viņi arī sasniegs mērķi, būs jau par vēlu. Un vispār, tā ir nūja ar diviem galiem: jo lēnāks temps, jo vairāk laika viņi pavadīs ceļā un jo ilgāk tiks noslogots rests. Nē, tempu viņš vairs nesamazinās.

Sprakšķis, sprakšķis, sprakšķis. Trīs reizes no vietas. Arī tempa palēnināšana nelīdz. Acīm redzot, šūnas jau sāk deģenerēties. Uzskatīsim vismaz, ka noskaidrota resta izturības robeža. Arī tas nav peļami…

Koļins pašķielēja uz Juri. Nevarīgi nolaidis rokas, atliecis galvu un aizvēris acis, puisis smagi elpoja. Tā tikai trūka^..

— Kas tev noticis?

— Slikti…

Jura balss bija tikko dzirdama. Saprotams — visu laiku tupēt pie retaimera tajā elles karstumā… un tad vēl nervu sasprindzinājums …

— Varbūt tev kaut ko iedot?

— Nē… Koļin, es neizturēšu…

— Blēņas.

— Neizturēšu … Dažas minūtes pagulēt zālē…

Zāle. Kur lai to rauj?…

— Pacieties!… Vai tiešām nevari?

— Nē … Trūkst elpas…

Tiešām, gaiss nebija pārāk svaigs, un arī temperatūra … Drīz pleistocēns, pēdējā atļautā pietura. Tur patlaban neviena nav, bet viss kā parasti gatavs hronoga- toru uzņemšanai. Starp citu, varēs atdzesēt restu, apskatīt mašīnu. Pieturu vairs nebūs līdz pašai tagadnei: drīz sāksies apdzīvotais laiks, kurā aizliegts apstāties un sagatavotu laukumu, dabiski, nevar būt…

Vēl divi sprakšķi. Koļins neviļus nodrebēja, kaut arī bija stingri apņēmies neizrādīt savas emocijas. Juris atvēra muti, bet Koļins aizsteidzās viņam priekšā.

— Vai dzirdi? — viņš iesaucās. — Tā ir stāvvietas bāka.

Signāliekārta zvanīja aizvien niknāk.

— Ieslēdzu pārejas automātu …

Vēsturiskā laika skaitītāja cipari pārstāja lēkāt kā negudri. Sārtā migla sablīvējās. Tā tas vienmēr bija pirms izniršanas no infralaika. Hronatori ritmiski tikšķēja, mēraparātu zilganā gaismā vizēja spožais tempa regulatora rokturis. Tomēr atelpa, kaut arī neliela. Lai puisis paguļ zālē, atpūšas. Pie reizes atdzisīs arī rests …

Pāreja uz vēsturisko laiku notika vienā mirklī. Vakara krēslā Koļins ieraudzīja telti — ne gluži tādu kā viņu ekspedīcijā, bet arī labu, modernu telti. Tā bija hronokāru stāvvieta pleistocēnā, pēdējā pirms institūta startu zāles, kura Koļinam tagad šķita tik neaizsniedzama kā nekad.