Viņi atvēra durvis

— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.

— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …

— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?

— Goda vārds!

— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …

— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!…

— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!

— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.

Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.

Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.

Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.

— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.

Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.

— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.

— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.

— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…

— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …

— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.

— Izturēšu, — Juris sacīja.

— Tad ej.

Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …

Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?

Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.

Nākamo grupu viņi sasniedza tai pašā ritmā. Kad hronokārs atkal iznira laikā — vēsturiskajā laikā ar visām tā realitātēm un problēmām, Koļins labu brīdi nespēja atraut acis no mēraparātiem. Sasniedzām… Tomēr sasniedzām! Viņš uzmeta skatienu puisim, kas, tikko vilkdams kājas, spraucās pa šauro eju. Jā, viegli viņam tur nebija…

Rādītāju bultiņas lēni, it kā negribot atgriezās nulles stāvoklī. Bet, ja temps būtu kāpināts, vai arī tad viņi sēdētu šeit un vērotu, kā rādītāji pamazām atgriežas savās vietās?

īsu brītiņu atpūties sēdeklī, Juris piecēlās un izkāpa no mašīnas. Piecēlās un izkāpa! Bet tad… Iespējams, ka tad vairs nebūtu kam izkāpt un arī no kā izkāpt… Nebūtu ne hronokāra, ne rādītāju, ne arī cerību tiem, kas aizvien biežāk raugās uz savu enerģētisko vairogu indikatoriem …

Koļins nopūtās. Juris nesteidzās viņu iepriecināt. Tātad … restu nav arī šeit.

Neveikli cilādams notirpušās kājas, Koļins izrāpās no hronokāra. Viņam pretim nāca Juris un Ters Akopjans. Abiem sejas bija nopietnas.

— Arī šeit nekas nav atstāts, — Juris tikko dzirdami sacīja.

— Tas, vai zini, ir ļoti slikti, ka infralaikā nav nodibināti sakari, — Ters ierunājās. — Ļoti neērti, vai zini.

Būtu jūs man paziņojuši, es būtu paņēmis restus un jums ne par ko nevajadzētu raizēties.

— Neko teikt, raizēties! — Koļins iesaucās. — Runa ir par cilvēku dzīvībām…

Ters pamāja ar galvu.

— Zinu. Bet ko lai dara? Ja vaimanas spētu līdzēt, tad arī tagadnē būtu dzirdams, kā es šeit vaimanāju. Taču patlaban vaimanāt, šķiet, nav nozīmes. Es labāk paņemšu savas baterijas un, cik vien varēšu, aizvedīšu biedriem.

— Neaizmirsti, tavs hronolangs der tikai vidējam līmenim.

— It kā es to nezinātu, — Ters atcirta. — Galu galā viss mezozojs ietilpst vidējā līmenī.