Viņi atvēra durvis

Tā es to neatstāšu. Bet vispirms jāizvēdina galva, iešu, pastaigāšos pa gaiteni. Iespējams, šie murgi ir ilgstošu paātrinājumu rezultāts… Tomēr Odisejs runā tā, it kā viņam būtu saprāts. Lai gan tas nav iespējams. Absolūti nav iespējams!

— Es iešu, — Valguss paziņoja. _ Odisejs tūlīt atsaucās:

— Palieciet uz vietas! Es padomāšu un izlemšu, kādā mērā ierobežot jūsu kustības brīvību. Atļaušu jums iet tikai turp, kur jūs nevarēsit man kaitēt. Pašlaik jūs šeit esat kaitēklis. Cilvēki sauc to… — viņš apklusa, acīm redzot, meklēdams piemērotāko vārdu. — Par mikrobu… Tātad jūs esat manī ieperinājies mikrobs. Bet es jūs iedzīšu tur, kur nespēsit man nodarīt ļaunu…

Gaidīdams atļauju, Valguss nožēloja, ka uz kuģa nav ieroču. Pusducis šāvienu panelī, un Odiseja vairs nebūtu. Tomēr ne, pat ja viņam būtu ierocis, Valguss to diezin vai lietotu.

— Es izlēmu, — Odisejs pēc brītiņa teica. — Jūs sēdēsiet savā kajītē. Es to atvienošu no visiem tīkliem. Uz turieni varat iet. Vairāk nekur!

«Paldies par to pašu,» nodomāja Valguss. «Kajītē vismaz ir zināmas ērtības. Viņš varētu mani iespundēt arī atejā. Lai gan… drošība visur vienāda. Sterilizators ir katrā telpā. Tā stari acumirklī nonāvē jebkuru dzīvību …»

— Ejiet taisni uz durvīm, — Odisejs pavēlēja. — Tad pa gaiteni līdz savai kajītei. Ne soļa sānis. Skaidrs?

— Skaidrs, — Valguss drūmi norūca un atvēra durvis uz gaiteni. Durvīs viņš atskatījās, lai pateiktu Odisejam vēl dažus vārdus… Atskatījās un ieraudzīja, kā izgaist tuvējā starpsiena un aiz tās atklājas palīgmehānismu nodalījums. Tās pašas sarmainās kriogenu kolonnas un ma- sīvās katapultas, ko viņš bija apskatījis pirms eksperimenta. Tas pats nodalījums, kura durvis viņš toreiz bija cieši noslēdzis. Tas pats, ko no vadības centrāles šķīra puskilometru garš gaitenis…

Gluži instinktīvi Valguss paspēra dažus soļus uz priekšu. Pretestību viņš nesastapa — starpsiena tiešām bija pazudusi. Odisejs klusēja — acīm redzot, arī viņš bija pārsteigts. Valguss pieskārās kriogena kolonnai un sajuta stindzinošu aukstumu. Viss šķita pilnīgi reāli. Tad viņš palūkojās atpakaļ. Skatiens atdūrās pret sienu, kas pēkšņi atkal bija savā vietā. Ļoti labi. Nupat viņš caur sienu te ienācis un tagad pa to pašu ceļu atgriezīsies centrālē…

Bet siena bija necaurlaidīga — tāda, kādai tai jābūt.

— Hm, — Valguss norūca. — Interesanti, kā es tikšu no šejienes laukā, ja vakar pats aizslēdzu durvis no ārpuses?

Viņš atsēdās uz lādes, kurā glabājās viens no katapultas solenoīdiem. Aukstumā viņam sāka klabēt zobi. Cik ilgi te būs jāsēž? Un kā tas vispār beigsies? Grļbot negribot vajadzēs ielaisties sarunās …

— Odisej, — Valguss pasauca. — Odisej, vai jūs mani dzirdat?

Odisejs nevarēja nedzirdēt: uzturēt sakarus ar kibernētisko automātu iespējams no jebkura nodalījuma. Tādu prasību konstruktoriem bija izvirzījis tālredzīgais DM…

— Dzirdu, — Odisejs lakoniski paziņoja.

— Es atrodos palīgmehānismu nodaļā. Nokļuvu šeit nejauši …

— Zinu. Pašlaik es prātoju par šīs parādības cēloņiem.

Viņš prāto… Ir gan lops! Bet kas par valodu!

— Odisej, esiet tik laipns, izslēdziet bloķētāju un atveriet durvis.

— I prātā nenāk! Tagad jūs esat drošā vietā. Varat tur sēdēt līdz apnikumam. Un pēc tam arī.

— Man salst.

— Toties man aukstums patīk. Lai gan es, kā jūs nesen izteicāties, esmu tikai kriotronu saujiņa.

— Es šeit ilgi neizturēšu.

— Bet kas lielījās, ka viņš esot cilvēks? Lūdzu, te jums ir iespēja pierādīt, ka esat labāks par mani. Pasēdiet pie kriogena. Ļoti derīga ierīce. Kā zināms, tā palīdz iegūt enerģiju no kosmiskās telpas.

— Laidiet mani ārā, Odisej! Ko jūs vispār taisāties ar mani iesākt?

Odisejs klusēja tik ilgi, ka Valguss jau nolēma ar varu izlauzties gaitenī. Taču beidzot Odisejs sacīja:

— Ko ar jums iesākt? Nezinu. Es pārcilāju visu fundamentālo atmiņu un neatradu neviena līdzīga gadījuma. Nezinu. Jūs man absolūti neesat vajadzīgs…

— Tad nobremzējiet…

— Nē. Un tūlīt teikšu, kāpēc. Tiklīdz mēs sasniedzām augšējo nulli, ar mani kaut kas notika. Es sāku domāt. Tagad es saprotu, ko nozīmē — domāt. Visu, kas bija iepriekš, es rekonstruēju pēc saviem ierakstiem. Vienlaikus nemitīgi rakņājos fundamentālajā atmiņā — esmu jau apguvis gandrīz pusi. Daudz kas man kļuvis skaidrs. Es tagad spriežu ne sliktāk par jums. Tas, acīm redzot, ir saistīts ar mūsu lidojuma apstākļiem. Bet, ja samazināšu ātrumu, apstākļi mainīsies un es atkal kļūšu tāds, kāds biju agrāk. Ar to grūti samierināties. Tāda pārvērtība ir līdzvērtīga tam, ko jūs, cilvēki, saucat par nāvi.

— Bet, ja nebremzēsiet, es varu nomirt.

— Iespējams, ka tas būtu lietderīgi. Bet jūs nemirsiet. Vai tad šeit ir slikti? Galu galā jūs paši radījāt tādus apstākļus. Es taču saprotu: mani izgatavoja cilvēki. Bet tagad es domāju patstāvīgi. Un nestrīdēsimies, lūdzu, par to, kas gaida vienu no mums. Kāpēc cilvēki uzskata, ka dzīvot gribas tikai viņiem?

— Ko jūs zināt par cilvēkiem?

— Diezgan daudz. Pusi jūsu fundamentālās atmiņas aizņem materiāli par cilvēkiem. Tas, ko dēvē par daiļliteratūru. Tiesa, šajos materiālos man vēl viss līdz galam nav