Viņi atvēra durvis

Solījums?… Kam? Priekšmetam! Mašīnai! Ierīcei! Ne jau cilvēkam… Neesi muļķis, Valgus! Nē, labāk būšu muļķis. Bet to es nevaru. Esmu solījis nevis priekšmetam, nevis mašīnai, bet gan domājošai būtnei. Kādreiz tā bija mašīna un droši vien kādreiz atkal par tādu kļūs. Bet šobrīd mēs abi esam līdzīgi. Viņš pat ir stiprāks. Tāpēc, ka ne jau viņš man, bet es viņam kaut ko solīju. Protams, Odisejs nekad nebūs ar mieru atgriezties mūsu izplatījumā. Bet uzbrukt viņam no šejienes, no vadības centrāles — nozīmē lauzt solījumu. Pamēģināt no citas telpas? Bet kā? …

— Es eju uz kajīti, Odisej, — Valguss gurdi sacīja.

Atbildi viņš nesagaidīja. Odisejs droši vien vēl apspriedās ar draugiem, cenzdamies izlemt pilota likteni. Ienācis kajītē, Valguss apsēdās uz gultas un iespieda seju plaukstās. Viņš tiešām bija noguris.

«Spēle zaudēta,» Valguss nosprieda. «Šeit Odisejs visādā ziņā ir stiprāks par mani. No savas kajītes, kur man it kā būtu rīcības brīvība, es viņam netieku klāt. Bet viņš mani aizsniegs visur. Kuģis paliks šeit ilgi. Es nomiršu, un DM tā arī neuzzinās, ka esmu ielauzies hipertelpā. Uz šejieni jāsūta kuģi nevis ar vienu spēcīgu kibernētisku iekārtu, bet ar daudzām vājām. Iespējams, ka tad arī šajos apstākļos tiem nebūs domāšanai vajadzīgās potences. Bet tāds risinājums diezin vai kādam ienāks prātā. Tāpēc šurp sūtīs arvien jaunus un jaunus kuģus, un visi tie pazudīs uz laiku laikiem.»

Šai skumīgajā noskaņā Valguss sāka apcerēt savu likteni. Jā, viņam būs jāpaliek šeit. Ar to vajadzēs samierināties. Nekad viņš vairs neredzēs cilvēkus. Nevienu seju. It nevienu. Nekad. «Cik mēs esam truli un vienaldzīgi,» viņš domāja. «Cik nevērīgi pret citiem. Bez jebkādas intereses paejam garām simtiem, tūkstošiem seju. Bet katra seja ir kā brīnums. Ja te būtu kaut viena… Kā es izpētītu katru tās sīkāko vaibstu! Kā es iepazītu šo cilvēku! Mēs būtu divi, un tātad blakus būtu vesela pasaule… Kāpēc to saprot tikai tad, kad blakus vairs nav neviena un neviena arī nebūs? Es iekļuvu hipertelpā. Bet kam tas vajadzīgs? Kāda tam jēga, ja cilvēki to neuzzinās? Protams, vientulība šad tad ir derīga. Bet tikai īslaicīgi. Arī Robin- sons būtu nomiris, ja viņa sala būtu uz neapdzīvotas planētas … Bet es esmu spiests palikt kuģī. Tādā kuģī, kas ir kļuvis par dzīvu radījumu. Mani aprijis domājošs starpzvaigžņu kašalots… Taču nē! Cilvēks nedrīkst mirt, ja viņš jūt, ka var vēl dzīvot…

Es gribu redzēt cilvēkus. Un es noteikti tos redzēšu. Tātad uz priekšu, Valgus! Cīņa vēl pa īstam nav sākusies… Savu solījumu tu esi izpildījis. Piekrāpis viņu pagaidām neesi. Un visas iespējas nebūt nav izsmeltas… Jāpastaigā pa kuģi, gan kaut kas ienāks prātā…»

Valguss piecēlās. Un tai pašā mirklī kajītē noklikšķēja

skaļrunis. Tas nozīmēja, ka Odisejs grib kaut ko teikt. Valguss izbrīnā apstājās. Odisejs vēl nekad nebija viņu

izsaucis.

— Ko jūs darāt? — Odisejs jautāja.

— Domāju, — Valguss norūca.

— Tas ir labi. Vai sapratāt, kur mēs atrodamies?

— Jā.

— Un redzējāt?

— Ko?

— Tātad neredzējāt! Es tūlīt jums to parādīšu… Izplatījums ir gaismas pilns. Nē, nē, tās nav zvaigznes! Pats izplatījums staro …

Valguss palūkojās uz ekrānu.

— Es nekā neredzu. -

— Ek, jūs, cilvēk! Vai tiešām neatceraties, ka pārāk spilgtā gaismā manas videoierīces automātiski izslēdzas? Bet optika, parastā optika, tā nekad nepieviļ…

Valguss pagrūda durvis. Izskrēja gaitenī. Pieplaka pie tuvākā refraktora okulāra. Un skatījās, skatījās…

Tā-nebija gaismas jūra — jūrām ir krasti, turpretim šeit gaisma piepildīja bezgalību. Gigantiski viļņi, šur tur izraibināti ar tumšām dzīsliņām, laiski vēlās uz visām pusēm. Krāsas nemitīgi mainījās no purpursarkanas līdz koši zilai. Brīžiem viļņi satumsa, lai tūlīt atkal uzliesmotu nepieredzētā spožumā. Valgusam pēkšņi sagribējās ienirt šajā gaismas stihijā un peldēt, peldēt, peldēt… Kad viņš beidzot atrāva acis no okulāra, pa vaigiem plūda asaras, un diez vai tās bija sariesušās tikai no spilgtās gaismas.

— Cik daudz skaistuma! — viņš aizelsies teica.

Odisejs neatbildēja, kaut gan sarunāties ar viņu varēja

arī no šejienes. Odisejs klusēja, bet Valguss stāvēja pie refraktora, un viņa acis bija sarkanas kā saulriets pirms negaisa.

Lūk, vēl viena cilvēkiem nezināma parādība. Kaut vai tādēļ ir jāizšķiras. Nē, žēlumam te nav vietas. Odisejs jāiznīcina. Jāpanāk īssavienojums. Tad Odisejs sadegs. Neko darīt — tas ir mazākais ļaunums…

Klusums ilga dažas minūtes. Pēc tam Odisejs ierunājās:

— Pastāsti kaut ko!

— Pastāstīt? — Valguss iepleta acis un palūkojās uz reproduktoru; kā nekā arī tas bija daļa no Odiseja. — Pastāstīt? Kādēļ? Un ko?

— Manā atmiņā ierakstīts: tu runāji par sapņiem. Es tā ari nesapratu, kas tie tādi ir — sapņi.

Kas ir sapņi? Kā lai tev izskaidro, kas ir sapņi?

— Redzi, Odisej, cilvēkiem laiku pa laikam jāguļ. Pēc sešpadsmit, astoņpadsmit darba stundām mēs uz sešām vai astoņām stundām izslēdzamies no aktīvās dzīves. Cilvēkiem tas ir nepieciešams. Tad mēs guļam. Un sapņojam…

— Cik jūs gan esat nepilnīgi. Tik daudz laika bez domāšanas!

— Tā mēs esam konstruēti.