Viņi atvēra durvis

— Es ierakstu šo domu un pieslēdzu ierakstu hronometram. Tiklīdz skaitļotājs pieprasīs hronometra rādījumus, ieraksts tiks atskaņots. Atceries, ka arī es pratu domāt. Un vēlreiz — paliec sveiks, Valgus …

Ieraksts bija beidzies. Valguss nodūra galvu. Pagāja minūtes. Tad viņš pielēca kājās.

— Es no visas sirds gribu tev palīdzēt, Odisej. Bet kā? Nezinu…

Valguss tiešām nezināja. Žēl, ka nav sakaru ar domājošiem kuģiem. Tie varbūt kaut ko ieteiktu. Piemēram, «Argo»…

Pagaidi, «Argo» taču atgriezās trīsdimensiju telpā! Citādi Valguss toreiz nebūtu viņu ieraudzījis. Atgriezās, lai sagaidītu «Odiseju». Un šeit arī «Argo» ir tikai viduvēja kibernētiska iekārta. Kā viņam izdevās nokļūt atpakaļ hipertelpā?

Bet viņš tur nokļuva! Tas nozīmē, ka tāda iespēja ir. Jā… viņš savā pasaulē jau iepriekš būs izstrādājis

nepieciešamo programmu… Teiksim tā: nobremzēt, veikt dažas operācijas, no jauna kāpināt ātrumu, ieslēgt DM ģeneratorus un atgriezties… Būtībā tā ir ļoti vienkārša programma.

Tiesa, Odisejs pat tādu programmu šobrīd nespēj izstrādāt. Bet tāpēc jau es esmu šeit, un viņš izpildīs manas komandas…

— Labi, — sacīja Valguss. — Tu saņemsi programmu, Odisej.

Viņš paēda pusdienas; arī par' tādām lietām ir jādomā, it īpaši — ja paredzams, ka vairākas dienas būs jāiztiek ar sausu barību. Tad izņēma no aparātiem ierakstu lentas.

— Tās tev nebūs vajadzīgas, veco zēn, — Valguss sacīja.

Novietojis ierakstu lentas kuterī, viņš vēl pievāca savu bārdas skujamo, zobu suku, meitenes attēlu, vārdu sakot, visas mantas, kuras Odisejam nekādi nevarēja noderēt, un vēl — kristālu, kurā bija ierakstītas viņu sarunas. Pēdējo — speciāli, lai iepriecinātu DM.

Pēc tam Valguss rūpīgi pārbaudīja kuģa mehānismus un kontroles automātus, līdz beidzot pārliecinājās, ka viss kārtībā. Kriogeni bija gatavi uzsūkt no vakuuma enerģiju, dzinēji — to patērēt. Valguss pārbīdīja normālā stāvoklī slēdzi, kas atbrīvoja Odiseju no atbildības par cilvēka drošību: cilvēku šinī kuģī vairs nebūs.

Bāze nav tālu. Pāris diennakšu kuterī — un ceļojums būs galā. Nekā briesmīga. Arī kabīne nemaz nav tik šaura. Drīzāk — mājīga. Un galvenais — viss pie rokas.

Bet ja viņš būtu rīkojies stīngri pēc instrukcijas? Odisejs tik un tā būtu nokļuvis hipertelpā. Taču cilvēki nesaņemtu šos ierakstus. Neviens nebūtu redzējis gaismas okeānu. Nebūtu arī atklājuma…

Tā prātodams, Valguss ievadīja Odisejā programmu. To pašu veco eksperimenta programmu. Kāpināt ātrumu, ieslēgt ģeneratorus, izlauzties . .. Tālāk — gan jau Odisejs zinās pats. Tur viņš noteikti zinās…

— Uzmanību! — Valguss skaļi teica. — Atskaiti sākt no simta. «Nulles» momentā izpildīt programmu bez manas komandas!

— Skaidrs.

Valguss pasmaidīja.

— Nu, uz redzēšanos, — viņš teica un nez kādēļ pamirkšķināja. Tad nospieda pogu, apstiprinādams pēdējo rīkojumu.

— Simts…

— Deviņdesmit deviņi…

Vēl mirkli Valguss kavējās uz vadības centrāles sliekšņa.

— Sveiciens pārējiem, — viņš sacīja, mādams ar roku.

— Deviņdesmit seši…

Pilots jau bija uzkāpis elingā un atvēris glābšanas kutera lūku.

— Septiņdesmit astoņi…

— Septiņdesmit septiņi…

Lūka aizcirtās. Drošinātāji cieši iegūla savās ligzdās. Bet Odiseja balss skaļrunī joprojām čērkstēja.

— Piecdesmit četri…

— Piecdesmit trīs…

— Aiziet! — Valguss iesaucās un nospieda starta pogu.

Katapultas mests, kuteris izšāvās no kuģa un sāka kūleņot izplatījumā, taču drīz vien pilots izlīdzināja tā gaitu. Sakaru ar Odiseju vairs nebija, tomēr Valguss klusībā turpināja skaitīt sekundes.

Tikko viņš iedomājās vārdu «nulle», kuģa korpuss nodrebēja. Varenie dzinēji izsvieda telpā izstaro juma kvantos pārvērstās vielas pirmo porciju. Minūti vēlāk «Odisejs» jau bija tālu un arvien ātrāk traucās uz turieni, kur to gaidīja citi kuģi.

Labu laiku. Valguss sēdēja nekustēdamies. Kuģis sen vairs nebija redzams, bet pilots joprojām likās sastindzis. Beidzot tālumā kaut kas pazibēja. Neliels uzliesmojums, un viss.

— Odisejs otro reizi ir pārvarējis triju dimensiju robežu, — Valguss sacīja, pārlaida skatienu aparātu skalām, noteica vajadzīgo kursu un iedarbināja dzinējus…

SĀKOTNE

I

Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; baltais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām valdīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibināja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, kuras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība notiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tuvojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūdeņiem.