Viņi atvēra durvis

— Bet, ja cilvēki būtu atstājuši šo sistēmu ar visu planētu vai bez tās, — komandieris šķetināja savu domu tālāk, — viņi noteikti būtu parūpējušies par visiem redzamu brīdinājumu, lai atlidojušie ciemiņi spētu izvairīties no briesmām un zinātu, kur meklēt Sākotni. Tātad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Kādas vēl ir iespējas… Protams, ikviena civilizācija, pat visaugstākā, zināmos apstākļos var sasirgt un aiziet bojā. Un tad cilvēku dzīves un darbības vietas ātri aizaug ar biezu, sulīgu zāli, bet saglabājas pilsētu drupas, ceļu paliekas, mašīnu skeleti, paaugstināts radiācijas līmenis… Nelaime vienmēr atstāj pēdas. Vismaz kapus. Bet šeit? Rāms un bezrūpīgs miers…

Stūrmanis nepiekāpīgi klusēja, bet kuģa dozimetrists, kura pienākums bija noteikt radiācijas līmeni, piekrītoši pamāja ar galvu.

— Radiācija ir normas robežās, — viņš iesaucās un kā pierādījumu pasvārstīja rokā dozimetru.

— Turklāt cilvēcei, kas sasniegusi tādu attīstības pakāpi, — komandieris nobeidza, — praktiski vairs nekas nevar draudēt. Tu maldies, stūrman. Atzīsti — tā ir cita planēta. Ja jau es esmu ar mieru zaudēt šīs trīs dienas, vai maz vērts tik ļoti tām pieķerties?

Stūrmanis nopūtās. Viņš zināja: komandieris uzdod viņam šo jautājumu ne jau tāpēc, ka tik augstu vērtē viņa domas, kaut gan arī tam, protams, bija sava nozīme. Komandierim, kura vara lidojuma laikā ir neierobežota, uz planētas jārēķinās ar ekspedīcijas zinātnisko vadītāju, un šajā gadījumā tas bija galvenais stūrmanis. Viņš labprāt atzītu savu kļūdu, lai darītu galu sasprindzinājumam. Taču, nesaskatīdams savos secinājumos nekā kļūdaina, viņš to nespēja. Un tāpēc sacīja:

— Esmu kļūdījies? Ja tā būtu, es bez liekas kautrības atzītos. Bet redzi, komandier, ja te ir kļūda, tad kļūdījies neesmu es viens. Tad kļūdījušies arī Keplers un Ņūtons, un Einšteins — un visa astronomija pārvērtusies par zīlēšanu kafijas biezumos. Ja tam piekriti, es ar mierīgu sirdi atzīšu, ka esmu kļūdījies, ka mani aprēķini ir nepareizi un vēl vairāk — ka visi dabas likumi, uz kuriem balstās mūsu zināšanas, mūsu tehnika, šeit, acīm redzot, nav spēkā. Man šīs trīs dienas nav vajadzīgas, mēs varam gaidīt arī nedēļu — tas jāizlemj tev, bet manu atzīšanos tu vari dabūt tikai par tādu maksu!… Domās esmu jau simtkārt izstaigājis visu aprēķinu ceļu, pārbaudījis katru programmas lentas centimetru, ielūkojies katrā skaitļošanas mašīnas blokā, pārcilājis atmiņā katru lidojuma dienu — un nekur neatradu nekā tāda, kas varētu izraisīt kaut niecīgas aizdomas par pieļautu kļūdu. Nē, komandier, kuģis ir nokļuvis tur, kur tam vajadzēja nokļūt, lieki neiztērējis ne gramu degvielas, ne vata enerģijas, ne minūtes laika. Tu neesi apmierināts, es to redzu. Bet nekā cita diemžēl tev nevaru teikt.

— Ko nozīmē «neesmu apmierināts»? — komandieris iebilda. Kā jebkurš stipras gribas cilvēks viņš bija apveltīts ar lepnumu, kas dažkārt neļāva izpausties viņa gribasspēkam, un arī tagad viņam likās aizvainojoši vienam pašam uzņemties atbildību par tik piesardzīgu lēmumu.

— Runa šoreiz ir nevis par mani, bet par civilizāciju, kurai pēc tavas pārliecības šeit jābūt! Tādas civilizācijas nav… Tu, stūrman, strīdies nevis ar mani, bet ar faktiem.

— Nē, par faktiem es neko neesmu teicis. Faktu vienkārši nav. Tu jautā: kur ir civilizācijas pēdas? Es varu atbildēt: pēdas atstāj aizgājēji, bet tu taču pats sacīji, ka tāda civilizācija nevar iet bojā. Mēs labi zinām, kādas ir pagātnes civilizācijas, — bet ko gan mēs zinām par nākotnes civilizācijām?

— Gandrīz visu, — komandieris pārliecināti atbildēja.

— Ja arī mēs neko citu nezinātu, mūsu ceļā bija Gigants, un ar to vien pilnīgi pietiek.

Komandieris apklusa un domīgi pavērās apkārt. Klusums modināja atmiņas; viens vienīgs vārdiņš «Gigants» uzbūra ekspedīcijas dalībnieku iztēlē pēdējo planētu, kuru viņi bija apmeklējuši un no kuras bija startējuši stingrā pārliecībā, ka, nolaižoties nākamo reizi, viņu kuģis jau atdursies pret Sākotnes kosmodroma cieto, līdzeno virsmu.

Gigants!… Vēl tālu no neredzamās līnijas, ko dēvē par sistēmas ārējo robežu, viņi sadzirdēja tā balsis un ieraudzīja viesmīlīgās bāku ugunis. Izplatījums dziedāja, runāja, čukstēja, žilbinādams kosmonautus ar apdzīvotu planētu, planetoīdu un mākslīgo pavadoņu ugunīm. Kuģu trases krustojās, savijās, saplūda un atkal šķīrās kā pavedieni, kas izsvaidīti tūkstoš virzienos. Te dzīvoja Cilvēks. Un viss te liecināja par viņa roku un prāta vareno spēku.

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam apturēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai planētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gigants bija klāt.