Viņi atvēra durvis

— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kādreiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?

— Tu sakj — abi?

— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav vajadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te nesaskatu. Tāpēc lūdzu tev tikai vienu: uzņemies arī tu daļu vainas, atzīsti, ka esi kļūdījies. Kļūdījies, sekodams man. Tu taču zini, ko Zemei maksāja mūsu ekspedīcija. Paies daudzi gadi, iekams to varēs atkārtot. Nāks jaunas paaudzes … Un cilvēki nezaudēs ticību nākotnei, viņus nenomāks traģiskas nojautas. Redzi, stūrman, kāda atbildība gulstas uz mūsu pleciem! Tad arī nesīsim abi šo smagumu, turēsimies, kā vīriem klājas. Mēs esam stipri, kosmoss mūs norūdījis. Mums abiem tas būs pa spēkam. Nu, dod roku, stūrman, un lai neviens cits nenojauš patiesību!

Komandieris izstiepa roku. Stūrmanis to satvēra plaukstās, taču ne jau tā, kā to dara, lai apliecinātu piekrišanu vai vienprātību, viņš satvēra izstiepto roku kā trauslu priekšmetu un skumji pašūpoja galvu.

— Tu teici: lai neviens cits nenojauš patiesību. Bet ari mēs to nezinām. Tavi vārdi varbūt ir saprātīgi, bet kāpēc tu domā, ka tieši tagad vilšanās būs visgrūtāk panesama? Tāpēc ka nākotnes vaibsti, acīm redzot, nav tādi, kādus mēs gaidījām? Bet, jo vairāk laika paies, jo tuvāka kļūs šī nākotne, jo skaidrāk būs redzams, ka tā neatbilst mūsu priekšstatiem. Es neticu civilizācijas bojā ejai; šis tukšums mani nebiedē — gan pienāks laiks, un viss noskaidrosies. Mani satrauc kas cits: arī tu tātad esi pārliecināts, ka šī ir Sākotne, mūsu tālās nākotnes iemiesojums; tev tikai liekas, ka civilizācija uz šīs planētas gājusi bojā, ka cilvēci gaida tukšums un iznīcība, un šis apstāklis tevi biedē. Bet tieši tas ir pats ļaunākais!… Jo, redzi, kosmonauti var būt piesardzīgi, taču bīties viņi nedrīkst. Vai nav tā?

— Nē, — strupi sacīja komandieris. — Nē, tev nav taisnība. Es neesmu nobijies. Šī planēta nav Sākotne. Un tu pats to pierādīsi! Ja jūs neatradīsiet nekādu kultūras pazīmju, tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka šeit kultūras nav un nekad nav bijis.

— Redzēsim, — uzmetis skatienu pulkstenim, stūrmanis teica. — Laiks doties ceļā.

— Labi, — komandieris atļāva. — Tas pagaidām būtu viss.

Grupa pagriezās un kolonnā pa vienam aizsoļoja izraudzītajā virzienā. Vēl brītiņu pelnos palika aizgājēju pēdas, pēc tam vējš tās nolīdzināja, bet tālāk, aiz kuģa dzinēju izdedzinātā apļa, zāle bija tik atsperīga, ka atliecās pat vēl agrāk; zālei īsa atmiņa. Pārvērtušies palicēju acīs vispirms par pusaudžiem, tad par bērniem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā, bet gan pagātnē) un pēdīgi par pundurīšiem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā un nevis pagātnē, bet gan pasakā), desmit vīru stāvi drīz nozuda koku ēnā.

Taču kuģa ļaudis to vairs neredzēja: komandieris neļāva apkalpei gremdēties atvadu skumjās. Tiklīdz stūrmaņa grupa bija šķērsojusi izdedzinātā apļa robežu, komandieris, it kā galīgi uzticēdams šo cilvēku likteni navigatora sirdsapziņai, strauji novērsās un pacēla acis pret debesīm. Tur pletās neaptveramā zilgme, ko vēl nesen bija pāršķēlis viņu kuģis. Taču debesis aiz kuģa bija atkal saslēgušās, un tagad vairs nevarēja saskatīt vietu, kurā zvaigžņu barka bija ielauzusies planētas atmosfērā. Bet komandieris arī nemeklēja kuģa pēdas debesīs. Viņš lūkojās saulē, vara krāsas saulē, no kuras strāvoja siltums un gaisma, un pat reibinošs aromāts; patiesībā šo aromātu, protams, izdvesa ziedi, kuri palīdzēja savam spīdeklim piepildīt pasauli. Apsvilinātā zāle turpretim izplatīja deguma smaku, un šī trauksmainā, nelabu vēstošā dvinga uz mirkli nomāca visus, modinot sirdīs smagas nojautas un jūtas, kas bija rada kaunam, jo cilvēki bija sadedzinājuši kaut ko dzīvu — zāli, lai gan ikviens saprata — citādi nosēsties viņiem nebūtu iespējams.