Viņi atvēra durvis

Dažas lakoniskas komandas, un zvaigžņu barka, nosvē- rusies uz sāniem, metās lejup.

Tā bija plaša nora, apaugusi ar biezu, sulīgu zāli, kas šķita īpaši radīta, lai pa to staigātu basām kājām, laiski atgultos un paslēptu tajā seju vai arī šaubu un pārdomu brīžos košļātu maigos stiebriņus. Viss klajums bija sētin nosēts ar kumelītēm, tālāk sārtoja āboliņš, un tam pāri, neievērojot spurainās ziedkopas, nesteidzīgi un cienīgi lidoja bites, kuru vienīgā atšķirība no mūsējām laikam gan bija tā, ka šīs bites nedzīvoja uz Zemes. Siltas vasaras smaržas piesātināja gaisu, un, kad sacēlās vējiņš, tas no tālienes atnesa priežu sveķaino aromātu; mežs ielenca klajumu no visām pusēm, tomēr nora nelikās koku iežņaugta, šaura un saspiesta.

Te, acīm redzot, varēja justies gluži kā mājās: atlaisties atsperīgajā zālē, atpogāt apkakli, palikt plaukstas zem pakauša un lūkoties debesīs. Bet cilvēki bija piesardzīgi. Mīksti nosēdinājuši kuģi pašā klajuma centrā, viņi vēl ilgi neuzdrošinājās izkāpt uz vilinošās zemes. Labu brīdi viņi tikai vēroja apkārtni pa šaurajiem kuģa iluminatoriem, lai pārliecinātos, ka viņiem šeit neuzglūnēs briesmas jau ar pašiem pirmajiem soļiem. Ķīmiķi vienlaikus ņēma gaisa paraugus un analizēja tos, lai uzzinātu, 'vai planētas atmosfēra ir derīga elpošanai. Elpot, izrādās, varēja, arī dzīvībai bīstamu baktēriju gaisā neatrada, un vispār šķita, ka cilvēkiem te nekas nedraud. Klajumā nemanīja nevienas dzīvas radības, atskaitot bites un nelielu zvēriņu, kas palēkdamies šķērsoja noru, nepievēršot zvaigžņu kuģim ne mazāko uzmanību. Un tad cilvēki beidzot atvēra lūku.

Komandieris, smagi cilādams kājas, pirmais nokāpa lejā. Viņam sekoja pārējie. Dažus soļus no kuģa viņi apstājās kā apslēptas mantas meklētāji, kas vaiga sviedros rakuši zemi un pēdīgi, izrakuši naudas lādi, vecu, apsūbējušu zelta monētu vietā pārsteigti ierauga nemākulīgi apdedzinātas māla lauskas. Ar masīvā zābaka purngalu komandieris uzurdīja smalkos pelnus, kuros šeit bija pārvērtusies zāle. Viņš ilgi aplūkoja pelnus, ko vējš pamazām izkaisīja pa visu klajumu. Taču komandiera domas kavējās citur. Viņš pacēla acis, un viņa skatiens tūdaļ atdūrās pret stūrmani. Tas bez vārda runas saprata komandieri un pienāca klāt.

— Mums jāatrod ūdens un piemērotā vietā jāsamontē sintezatori, — komandieris sacīja. — To vajadzēs darīt cilvēkiem. Risks ir neizbēgams: mēs neesam gatavojušies lidojumam uz mežonīgu planētu, mums nav līdzi smago ieroču, kuģa tilpnes ir piekrautas ar mūsu kultūrai raksturīgo priekšmetu paraugiem. Mēs varam izsūtīt tikai viegli bruņotus izlūkus. Tas nav bīstami uz augsti civilizētas planētas… Tiesa, ir arī cita izeja: var izkraut un samontēt smagās mašīnas, padarot tās vismaz par aizsardzības ieročiem. Bet šeit, kur nav kosmodroma un nepieciešamo mehānismu, mēs ar tādu darbu tiktu galā ne ātrāk kā trijās dienās. Laiks ir dārgs: kuģis bez degvielas nav nekāds kuģis. Taču cilvēki ir dārgāki par laiku. Tāpēc jautāju vēlreiz: kur mēs atrodamies? Tagad, kad esi redzējis apkārtni, pasaki mums savas domas, stūrman! Es gribu pārliecināties, ka mums ir tiesības aizkavēties trīs dienas, un, tikai pārliecinājies par to, es pieņemšu lēmumu.

Stūrmanis pamirkšķināja, tomēr izturēja komandiera skatienu.

— Nav noticis nekas tāds, — viņš teica, — kas varētu piespiest mani vairs neticēt sev, mūsu aparātiem un formulām. Citiem vārdiem — tā ir Sākotne. Sākotne, un nekas cits!

Komandieris sarauca uzacis, un viņa vaibstos skaidri iezīmējās vilšanās; tā vien likās — viņš bija gaidījis citu atbildi.

— Ja tā ir Sākotne, — komandieris, nepaceldams balsi, iebilda, — daudzu lielisku civilizāciju pirmavots, tad šis avots izsīcis, bet tā nemēdz būt. Vēsture nav jūra ar paisumiem un bēgumiem. Vēsture ir upe, un upes atpakaļ netek. Lai arī ne vienmēr taisni, lai līkločiem, tās allaž plūst uz priekšu. Tikai uz priekšu! Tāds ir vēstures likums…

It kā taisnodamies stūrmanis iepleta rokas, bet neteica nekā.

— Padomā pats! — komandieris turpināja. — Kā šis avots būtu varējis izsīkt? Protams, varētu pieņemt, ka tik augsti attīstītas pasaules iemītniekiem apnicis dzīvot sava spīdekļa tuvumā un viņi ar paceltām zinību burām devušies bezgalīgajā Visuma okeānā meklēt citu, pievilcīgāku sauli…

Visi palūkojās augšup, kur aiz atmosfēras vairoga joprojām spilgts un draudīgs liesmoja spīdekļa kvēlošais disks. Patiesi — varbūt šī zvaigzne gatavojas kļūt par novu un tāpēc ļaudis ir pasteigušies to atstāt? Un šī planēta, ap kuru, mezdams loku pēc loka, bija riņķojis viņu kuģis un uz kuras tas galu galā bija nosēdies, — varbūt cilvēki to atveduši no tālienes un nolikuši savas dzimtās planētas vietā, lai neizjauktu sistēmas dabisko līdzsvaru?