Viņi atvēra durvis

— Jā, bet kas tie tādi ir — sapņi? Kā jūs tos redzat? Ar ko?

— Kas ir sapņi? — Valguss atkal sastomījas. — Sapnī, teiksim, var ieraudzīt to, kas patiesībā nemaz nav redzams.

— Vai tas ir sakaru veids?

— Nē. Kaut kas cits …

— Pastāsti, ko tu, piemēram, nosapņoji šodien?

— Grūti izstāstīt… Zāli, ūdeni… Un meiteni… Otras tādas nav. Ir tikai viena.

— Un tas bija pats fantastiskākais?

— Tev nemūžam to nesaprast.

— Kāpēc? Šie vārdi glabājas manā fundamentālajā atmiņā. Kāpēc lai es tos nesaprastu?

— Ar prātu vien tas nav aptverams. To vajag just.

— Just… Savādi. Liekas, es saprotu. Ne gluži. Ļoti miglaini. Un tomēr saprotu. Tad, lūk, kas ir sapņi.

— Jā…

— Bet kāpēc tu tagad neguli?

Valguss pasmīnēja.

— Man ir svarīgāki uzdevumi…

— Ak tā… Bet es, zini, pamēģināšu iemigt. Ja sapņi tiešām ir īpatnējs uztveres veids, varbūt tie man palīdzēs apjēgt visu.

— Pamēģini, — Valguss piekrita.

Odisejs apklusa. Un klusumā Valgusam šķita, ka gaisma vēl intensīvāk virpuļo aiz kuģa borta.

Guli, Odisej, guli! Ja tu gulēsi, tas tikai atvieglos manu uzdevumu. Tātad īssavienojums! Patiesību sakot, tā nav problēma…

Odiseja vājās vietas pilots zināja kā savus piecus pirkstus. Pietiks ar nelielu metāla plāksnīti. Noderēs pat nazis… Galda piederumi nav Odiseja pārziņā, kiberam tie nav vajadzīgi, un uzbrukumu no šīs puses viņš, saprotams, negaida.

Valguss bez pūlēm sameklēja nazi. Saspiezdams spalu saujā, viņš pasmīnēja: slepkavības rīks… «Bet tu esi slepkava!» tūdaļ pavīdēja doma. «Gribi nokaut saprātīgu būtni. Turklāt, kad tā iemigusi. Vēl nupat Odisejs tev parādīja tik brīnišķīgu ainu, un tu gribi viņu nogalināt.»

Šī doma bija kā sitiens zem jostas vietas. Valguss nometa nazi uz galda.

Vai tad Odisejs pats neparādīja tev šo gaismu? Viņam radās tāda vēlēšanās… Tātad arī viņam ir nepieciešama sabiedrība, domu apmaiņa ar citām būtnēm. Bet tas nozīmē, ka viņam tiešām ir saprāts. Viņš rīkojas kā domājoša būtne. Kā cilvēks… Un tu gribēji viņu iznīcināt?!

Nē, arī šis ceļš, acīm redzot, ir nogriezts… Kas vēl atliek? Nekas. Vari darīt, ko gribi. Piemēram, likties uz auss vai paēst. Pusdienas droši vien ir gatavas, sadzīves automāti pagaidām darbojas. Lai Odisejs guļ mierīgi! Tu viņam neko ļaunu nedarīsi, Valgus. Noteikti ne!

— Jā, — viņš lēni noteica. — Es viņu nenogalināšu. Un nepiekrāpšu — tāpat kā nenogalinātu un nepiekrāptu cilvēku, kas jūtas labāk tādos apstākļos, kādos es jūtos sliktāk.

Skaļrunis atkal ieklikšķējās, un Odisejs sacīja:

— Paldies, Valgus…

— Par ko?

— Tu neizslēdzi mani. Toreiz vadības centrālē. Paldies! Tu taču domāji, ka vari… Un arī tagad neiztaisīji īssavienojumu, kaut gan biji pārliecināts, ka tas izdosies. Vēlreiz paldies! Patiesību sakot, es jau sen esmu parūpējies, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Vai tad tu domā, ka esmu sliktāks par cilvēku?

— Neesi dumjāks, tu gribēji teikt.

— Es gribēju teikt, ka neesmu sliktāks. Mums abiem ir saprāts. Tu pirmīt runāji par jūtām, — par to, kas mūs šķir. Jūtas, sapņi… Arī man ir kaut kas līdzīgs. Vislietderīgākais no mana viedokļa būtu tevi nekavējoties iznīcināt. Bet kaut kas man neļāva un neļauj to izdarīt.

— Kas gan varētu tevi kavēt?

— Kavē! Es līdz šim tikai nezināju, kas. Ieslēgt sterilizatoru taču ir tik vienkārši! Bet es to nevarēju un nevaru.

— Jā, — Valguss sacīja, jo nezināja, ko teikt.

— Nē, es neesmu sliktāks par tevi. Bet jūsu pasaule ir bagātāka, to es atzīstu. Cilvēku ir ļoti daudz. Bet mēs pagaidām esam tikai daži… Es nevaru tevi iznīcināt. Ko lai daru, Valgus?

Pilots neatbildēja. «Būt saprātīgam,» viņš domāja, «ir grūta laime. Tagad arī tev, Odisej, nācās to izbaudīt…»

— Es tomēr esmu ticis skaidrībā, — teica Odisejs, it kā uzminējis cilvēka domas. — Saprāts ir ne tikai bauda. Tas uzliek arī pienākumus. Savādi, bet… ne aktīvi, ne pasīvi es nevaru tev nodarīt ļaunu. Lai gan… arī tad, ja nedarīšu neko, ilgas tevi pieveiks … Bet es to negribu. Saproti? Kaut kas manī protestē. Tas neslēpjas kādā atsevišķā kriotronu grupā, — to es varētu izslēgt. Šī īpašība, acīm redzot, piemīt kopumam — tam, kas veido saprātu … Redzi, tādam kā es salīdzinājumā ar cilvēku laikam gan ir vieglāk analizēt, kas viņā notiek. Kā nekā — konstrukcija zināma visos sīkumos!… Un es konstatēju, ka varētu atbrīvoties no tā, kas neļauj tevi iznīcināt, bet šai nolūkā man vajadzētu sevi gandrīz visu izslēgt. Un tad es, dabiski, pārstātu eksistēt kā saprātīga būtne.

— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…

— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespējams.

— Varbūt… Es par to neesmu domājis.

— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, liekas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.

«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko darīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»