Viņi atvēra durvis

— Meklē pazīmes, — stūrmanis laiski atbildēja. — Kaut kur mežā, — viņš pastiepa rokas dažādos virzienos, it kā vēlēdamies apkampt visu šo mežu un cilvēkus, kas tajā atradās. — Kādēļ jūs ieradāties? Mūsu termiņš vēl nav notecējis, mums ir tiesības meklēt līdz rītausmai, un vēl pat nav vakars…

— Stūrman, — teica komandieris, manīdams, ka viņa pirksti atkal sāk trīcēt. — Jūs pēkšņi pazudāt! Un mums nav degvielas! Kā mēs aizlidosim no šejienes?

— Uz kurieni? — jautāja stūrmanis. — Un kāpēc mums vispār jālido?

— Tu esi jucis! Šis gaiss droši vien tā iedarbojas uz tevi… Tu esi zaudējis realitātes izjūtu! — Sašutuma un dusmu vilnis bija uzbangojis tik augstu, ka nekāds spēks to vairs nespēja apturēt, un komandieris izkratīja visu, kas bija sakrājies viņam uz sirds. — Nepietiek ar to, ka tu iegāzi ekspedīciju, atvezdams kuģi ne tur, kur vajadzēja, tu vēl iedrošinies man runāt pretim un turklāt runāt muļķības! Bet nu pietiek! Izskaidrošanos beigsim vēlāk, pagaidām es tevi atbrīvoju no galvenā stūrmaņa pienākumiem. Atceļā ekspedīciju vadīs Verners. Kur ir Verners?

Komandieris palūkojās apkārt, bet Verneru nekur nemanīja, lai gan vēl nesen viņš bija tepat, starp guļošajiem; komandieris to būtu varējis apzvērēt. Solncevs — matemātiķis, kas bija gulējis viņam blakus — nupat piecēlies, tīksmi staipījās, un pat komandiera uzsauciens nelika viņam tūdaļ ieņemt piedienīgāku stāju.

— Solncev, kur ir Verners?

— Nezinu, komandier, — mehāniķis atbildēja nevērīgi, it kā jautājis viņam būtu kāds svešinieks un runa būtu par kaut ko pavisam nenozīmīgu. Vairs nepievērsdams komandierim uzmanību, viņš piegāja pie Alstera.

— Es redzēju sapnī ļoti interesantu risinājumu. Atceries vienādojumu sistēmu, kuru mums nekādi neizdevās atrisināt uz Zemes?

Lēni cilādami basās kājas, abi iekāpa strautā un padzērās ūdeni. Pēc tam Alsters sacīja:

— Iesim. Uztaisīsim sev makšķeres. Saulrietā vajadzētu ķerties zivīm.

— Un iekursim ugunskuru, — piebilda Solncevs. — Nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu ko tamlīdzīgu.

— Jā. Paņem traukus.

— SolncevI — pietvīkdams pasauca komandieris. — Aisteri

— Jā, jā, — Alsters atsaucās, izvilkdams no mugursomas traukus. — Mēs aizejam. Paliec sveiks, komandier!

— Jūs esat jucis, Alster! — komandieris iekliedzās, nezinādams, ko šajā mirklī vēl varētu teikt un ko — darīt.

— Tiešām? — Alsters brīnījās. — Manuprāt, nē. Es vienkārši izjūtu tādu harmoniju ar apkārtni, par kādu man līdz šim bija tikai neskaidra nojauta. — Viņš piespiedās ar vaigu pie kārtainās, grubuļainās koka mizas. — Cik tā ir silta … Vai tu esi gatavs, Tenzor?

— Eju, Megavat! — Solncevs atsaucās.

Komandieris juta, ka asinis viņam ietriecas deniņos. Noliecies, viņš atkal satvēra izstarotāju un pacēla to, gatavs raidīt nāvējošo staru… Stūrmanis mierīgi un mazliet ironiski uzlūkoja viņu, un komandieris manīja, ka asinis 110 deniņiem atplūst vaigos.

— Ņemiet vismaz ieročus līdzi! — viņš uzkliedza abiem. Taču vīri atmeta ar roku un aizgāja. Komandieris pavērās apkārt. Pa šo laiku vēl daži, neteikuši ne vārda un neizlūgušies atļauju, bija paspējuši nozust. Stūrmanis stāvēja blakām un smaidīja, taču ne ļaunprātīgi, bet kaut kā īpaši, rāmi un līdzjūtīgi — tā, kā nekad nebija uzsmaidījis pat saviem integratoriem. Komandieris mulsi vaicāja:

— Ko tas nozīmē, stūrman? Uz kurieni viņi dodas? Kādā nolūkā? …

— Kādā nolūkā?… — Stūrmanis joprojām smaidīja. — Meklēt laimi.

— Laimi? — komandieris nomurmināja. Viņš visu mūžu bija meklējis planētas un civilizācijas un bija tādas atradis, un atvedis ziņas par tām, — vai tad tā nebija laime? Ko gan vēl vajadzēja šiem cilvēkiem?

Tā ir tepat, blakus, — pārliecināti sacīja stūrmanis.

— Mums tikai nepieciešams vēl kaut ko saprast… Atceros, es tieši par to domāju, kad mani izbiedēja tavi roboti. Viņu kaukšana ir atbaidoša. Negāz kokus, komandier, šī smirdošā protīda dēļ. Un neduļķo strautā ūdeni, pažēlo zivis…

— Labi, pietiek! — komandieris skarbi noteica un, šķiet, tikai ar pūlēm pievaldīja rokas. — Pietiek! Tu patiešām esi sajucis! — Šie vārdi likās izsmeļošs izskaidrojums visam, kas bija noticis, un viņš atkārtoja ar vēl lielāku pārliecību: — Jūs visi esat jukuši! Apdullināti! Bet es neļaušu tev un arī… — Uzmetis skatienu pārējiem, viņš ievēroja, ka palikuši vairs tikai seši: vēl viens bija paspējis aiziet, bet šie, acīm redzot, svārstījās vai arī vēl nebija īsti pamodušies, taču jebkurā mirklī varēja atmest visam ar roku un nozust mežā, lai tur meklētu laimi, it

* kā līdz šim viņiem tās būtu trūcis. — Neļaušu! — skaļi sacīja komandieris, saprazdams, ka jārīkojas tūlīt, nekavējoties, nezaudējot ne mirkli, kamēr viņš tiešām vēl nav palicis gluži viens.