Viņi atvēra durvis

Izlūki aizturēja elpu un neviļus sniedzās pēc ieročiem. Svešinieki bija apbruņoti. Viņi turēja rokās kātus, kuriem bija uzmaukti rupji apdarināti akmens cirvji. Daži vicinjja vāles, no kurām varētu pasargāt varbūt vienīgi vakuuma skafandrs, kas spēj izturēt pat vidējās enerģijas mikrome- teorītu triecienus. Divi vai trīs vēl bija apbruņoti ar šķēpiem — garām, tievām nūjām ar apdedzinātiem galiem.

Sadursmes gadījumā šis arsenāls, protams, nevarētu sacensties ar tiem Zemes konstruktoru izdomas šedevriem, kuri tagad mierīgi gulēja zālē. Taču karā arī uzvarētājs nes upurus — un komandieris nebūt negribēja zaudēt kaut vienu no nedaudzajiem, kas vēl bija palikuši kopā ar viņu.

Tāpēc viņš ar žestu pavēlēja visiem ciest klusu un pat nemēģināt aizsniegt ieročus: kas zina, cik attīstīta dzirde ir cilvēkiem, kuru dzīvībai jābūt atkarīgai galvenokārt no redzes un dzirdes asuma.

Un astoņi vīri gulēja zālē mēmi kā akmeņi līdz tam brīdim, kad biezoknī bija nozudis viss bars (ģints vai ģimene — cilvēki to nespēja noteikt). Tikai pēc laba laiciņa vīri atviegloti nopūtās, bet pirms tam ikviens dabūja just, kā aiz neciešama sasprindzinājuma sviedru lāses izspiežas viņam uz pieres. Visgrūtākais tomēr bija nodurt acis un neskatīties uz iedzimtajiem, lai tie nesajustu svešo skatienu, pretējā gadījumā grupu noteikti pamanītu un tad nevar zināt, ar kādiem sarežģījumiem tas viss beigtos.

Atvilcis elpu, komandieris noslaucīja pieri.

— Tā nav halucinācija, — viņš tikko dzirdami izdvesa.

— Dzīvi cilvēki. Mežoņi.

— Augšējais paleolīts, — Maņifiks ieminējās.

— Iespējams, arī vidējais, — M bano nepiekrita. — Cirvji ….

Bet kapteinis, pacēlis roku, lika izbeigt diskusiju.

— Tūlīt izsauciet kuģi, Mozel, — viņš pusbalsī pavēlēja.

— Es ceru, ka viņi vēl nav paspējuši izbraukt. Situācija mainās. Pat apvidus mašīnā divi vien būs neaizsargāti. Ja kaut kas atgadīsies un sintezators ies bojā …

Viņš nepabeidza iesākto domu, jo nevajadzēja daudz fantāzijas, lai iztēlotos ekspedīcijas likteni bez sintezatora, bez degvielām, bez iespējas aizlidot.

Mozels ilgi grozīja noskaņojuma limbus, tad palūkojās uz komandieri.

— Sakaru nav.

— Atkal magnētiskā vētra?

— Jā, bet tagad kuģa raidstacijas ēterā vispār nav.

— Un bāka?

Mozels uzmeta skatienu indikatoram.

— Nē, atfiltrēt traucējumus nav iespējams. Ari bāku nedzird.

— Sakaru nav, — komandieris drūmi konstatēja. — Vai ceļā būtu devušies visi trīs?

— Šaubos, — stūrmanis sacīja. — Viņi taču nav iesācēji. Un likums ir zināms: pēdējais kuģi neatstāj! Drīzāk viņš tur mirs.

— Jā, — komandieris pamāja ar galvu. — Tu teici — mirs?

Viņš uz mirkli apklusa, tad strauji piecēlās un nokomandēja:

— Ejam! Apvidus mašīnai pretim. Tā mums nebūs pirmā reize bez kursa un pelenga… Gan jau tiksim galā! Neko lieku neņemsim līdzi, tikai ieročus un uzkabi. Pārējo atstāsim robotu apsardzībā.

Un, it kā atbildēdams uz apkalpes locekļu mēmo jautājumu, viņš piemetināja:

— Degviela un kuģis ir svarīgāki. Jā, es saprotu — iedzimtie medī un nav izslēgts, ka mūsu biedrus. .. Tomēr ekspedīcija nedrīkst pazust bez pēdām! Kaut vai dažiem ir jāatgriežas. Bet, ja mūsējie šeit parādīsies, viņi atradīs ieročus un robotus. Ne ar ko citu mēs ščbrīd palīdzēt viņiem nevaram.

— Es varu palikt, — stūrmanis piedāvāja.

— Nē, tu būsi vajadzīgs uz kuģa.

Stūrmanis norūca kaut ko nesaprotamu un, piegājis pie robotiem, sāka klikšķināt slēdžus. Nesamulsināmie palīgi ātri savāca ieročus, somas, zābakus, virsvalkus un visas mantas sakrāva vienā vietā. Kad tie bija šo darbu beiguši, stūrmanis ieslēdza apsardzības programmu. Pārējie tikmēr jau bija paspējuši ielīst kombinezonos, uzkabināt mugursomu, paņemt ieročus un nostāties kolonnā pa vie- nam.

Stūrmanis pacēla virsvalku, pasvārstīja to rokā, tad enerģiski nometa robotu apsargātajā mantu kaudzē. Turpat viņš aizlidināja arī ieroci.

— Tevi, acīm redzot, nekas nespēj pārliecināt, — komandieris teica.

— Es ticu veselajam saprātam, — stūrmanis atbildēja.

Paraustījis plecus, komandieris pavēlēja:

— Soļos marši

Krēsla mežā sabiezēja arvien vairāk. Pamazām sāka rosīties naktsputni. Roboti, kas bija palikuši klajumiņā pie strauta, it kā atvadīdamies pašūpoja savas antenas; iespējams, ka viņi juta svešinieku tuvumu, taču nekustējās no vietas — gatavi gaidīt šeit kaut vai tūkstoš gadu, kamēr metāls un plastmasa aiz vecuma sabirs pīšļos.

Skujas un kritalas brīkšķēja zem kājām. Pa kreisi un pa labi noslēpumaini čabēja krūmi. Brīžiem pavisam tuvu iekliedzās kāds naktsputns vai zvēriņš — kas to lai zina — un cilvēki katru reizi instinktīvi atlēca sāņus, vienlaikus ciešāk satverdami ieročus. Tikai stūrmanis gāja kā pastaigā — it kā viņiem šeit nekas nedraudētu un nebūtu no kā baidīties.