Viņi atvēra durvis

Varēja gaidīt, ka ekspedīcijas galvenā stūrmaņa un zinātniskā vadītāja vieta tūdaļ kļūs vakanta. Zvērs griezīgi iešņācās, bet visiem par lielu pārsteigumu jau nākamajā mirklī aizlēca sāņus un apstājās dažu metru attālumā.

Komandieris, balstīdamies uz ceļa, steigšus norāva drošinātāju, taču stūrmanis laikā izsita viņam stobru no rokām. Milzu tīģeris, nodūris galvu, vēl brītiņu kavējās, ļaunais spīdums viņa zaļajās acīs pamazām nodzisa, zvērs lēni pagriezās un negribīgi aizvilkās prom.

Tikai tagad komandieris sajuta, ka viņu krata drebuļi.

14

— Mjā, — viņš, pievērsies stūrmanim, norūca. — Tu neesi pie pilna prāta, nudien! — Tomēr viņa balss skanēja diezgan vārgi; acīm redzot, izpaudās satricinājuma sekas. — Mirt sagribējās, vai?

— Nebūt nē, — stūrmanis teica. — Es tikai nolēmu pārbaudīt dažas hipotēzes. Vai tevi pamatīgi…

— Nē, liekas, ne sevišķi… Bet tu…

— Esmu pietiekami veikls, un bez čaulas ir ērtāk. Es arī nedomāju, ka… Starp citu, tas apstiprinājās. Kaut gan risks, protams, bija.

— Kas apstiprinājās? Par kādām hipotēzēm tu runā?

— Tās apspriest vēl nav pienācis laiks. Mums pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no šī biezokņa.

It kā apstiprinot stūrmaņa domas, aizvainotais plēsoņa ierēcās kaut kur blakus. Un viņam — gan tuvu, gan tālu — atsaucās tāds ciltsbrāļu daudzums, ka pret navigatora priekšlikumu neviens neiebilda.

— Pasteigsimies! — komandieris teica. Neveikli piecēlies, viņš ar pūlēm apspieda vaidu un, to maskēdams, ieklepojās. — Infrasarkanās acenes viņš man norāva. Vai neviens tās neredz? Nu, lai paliek. Aizdod savējās, ķīmiķi! …

No biezokņa viņi izlauzās, turēdamies cieši cits aiz cita. Vienīgi stūrmanis, mazliet atpalicis, soļoja savā nodabā. Patiesību sakot, viņam vajadzēja atmest ar roku — cilvēks ērmojas kā tāds plānprātiņš, tēlodams kosmiskā laikmeta svēto Augustīnu. Komandieris sakoda zobus, cenzdamies neklibot.

Nonākuši klajākā vietā, cilvēki atvilka elpu. Mozels vēlreiz pamēģināja uztvert pelengu un atkal bez rezultāta. Tad kolonna devās gar biezokni, atstājot to pa kreisi. Pēc minūtēm piecpadsmit viņiem sāka likties, ka mežs kļūst retāks. Komandieris, kaut arī klibodams, pielika soli. Un pēkšņi apstājās.

Priekšā kaut kas iemirgojās. Vīri brītiņu mīņājās neziņā, bet gaišais plankums tikmēr auga lielāks. Drīz gaisā kļuva jūtama dūmu smaka.

— Ugunskurs, — komandieris klusi teica. — Redzat? Tas ir ugunskurs …

15

Tas bija ugunskurs. Visi to redzēja, un tagad vairs nevarēja būt runas par to, ka pirmītējie mežoņi ir viņu pārkairinātās fantāzijas auglis.

Ugunskurs iedegās aizvien spožāk. Liesmu mēles šaudījās augšup. Tiesa — ne tik augstu, lai apdraudētu kokus vai cilvēkus. Un tomēr tas bija ugunskurs, īsts ugunskurs — tāds, kādi neatminami senos laikos dega arī uz Zemes, dega tajos laikos, kad vēl bija no kā tos kurt.

Komandieris lēni atkāpās, paslēpdamies aiz resna stumbra.

— Doties atpakaļ nav nekādas jēgas, — viņš teica cik vien iespējams klusinātā balsī. — Mēģināsim šo ugunskuru apiet.

Viņi nogriezās sāņus un turpināja ceļu, izmantojot kokus kā aizsegu. Tiesa gan, bija maz ticams, ka melnīgsnējie radījumi, kas pulcējās pie ugunskura, no turienes varētu kaut ko saskatīt mežmalas tumsā.

— Vēl viens, — komandieris pēc brīža sacīja, un varēja nojaust, ka viņš sasniedzis to robežu, aiz kuras mulsums pāraug dusmās.

Priekšā iedegās vēl viens ugunskurs.

Un vēl viens iedegās labajā pusē — un tālāk pa labi vēl viens, un arī pa kreisi, cik tālu vien sniedzās skatiens, liesmoja ugunskuri.

Radās iespaids, ka planētas puskailie iemītnieki ciemiņus ielenkuši ar ugunskuriem tāpat, kā senos laikos ar karodziņiem ielenca vilkus, lai tiem neļautu izlauzties no masta.

Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi augstāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astronauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?

Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš atskatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaudrāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūrmanim.

— Vai tikai viņi negatavojas mūs sadedzināt? Pietiek uzmest ugunskuriem dažus žagaru klēpjus, un liesmas aizsniegs kokus, tie iedegsies, un mēs būsim uguns lokā.

Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat apņēmīgi pārmeta to aiz muguras.

— Varbūt mēģināsim izlauzties?

— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpūšas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?

— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas apmetnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnākuši, lai kaut ko izdarītu.