Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Beidzot Ebra pārtrauca klusumu. "Viņa var salasīt malku," vadoņa sieva bez vārdiem rādīja Ovrai, tad atkal ķērās pie rakšanas. Jaunā sieviete devās uz koku pudura un sakritušo koku pusi. Oga un Vorns nespēja atraut skatienu. Ovra nepacietīgi pamāja ar roku abiem bēr­niem, pēc tam pamāja arī Eilai. Meitenei likās, ka saprot žestu, tomēr viņa nebija pārliecināta, ko no viņas gaida. Ovra pamāja vēlreiz, tad pagriezās un devās uz koku pusi. Abi klana locekļi, kas bija gandrīz tikpat veci kā Eila, negribīgi sekoja Ovrai pa pēdām. Meitene vēroja bērnus aizejam, tad paspēra dažus nedrošus soļus tiem pakaļ.

Nonākusi līdz kokiem, Eila kādu brīdi stāvēja un vēroja, kā Oga un Vorns lasa sausos zarus, kamēr Ovra ar rokas akmens cirvīti cenšas atbrīvot lielu nokritušu baļķi. Oga, nolikusi malkas klēpi pie bedres un atgriezusies atpakaļ, sāka vilkt uz malkas kaudzi Ovras nocirsto baļķa gabalu. Eila vēroja, kā viņa nopūlas, un piegāja palīgā. Viņa noliecās, lai paceltu baļķa pretējo galu, un, meitenēm abām tā stā­vot, Eila ieskatījās Ogas tumšajās acis. Kādu mirkli viņas stāvēja un skatījās viena uz otru.

Abas meitenes bija tik dažādas, tomēr tik izaicinoši līdzīgas. Cēlu­šās no vienas un tās pašas sēklas, kopīgā senča pēcteces bija gājušas pa dažādiem ceļiem. Tie abi noveda pie bagātīgi attīstītām, kaut arī atšķirīgām prāta spējām. Abām esot saprātīgām, abām kādu laiku dominējošām, straume, kas tās šķīra, nebija plata. Tomēr nemanāmās atšķirības radīja ārkārtīgi atšķirīgus mērķus.

Katra pie sava gala Eila un Oga nesa baļķi uz malkas kaudzi. Mei­tenēm dodoties atpakaļ un soļojot blakus, sievietes atkal pārstāja strādāt un vēroja viņas aizejam. Abas meitenes bija gandrīz vienāda auguma, lai gan slaidākā bija gandrīz divreiz jaunāka par otru. Viena bija garāka, ar taisniem locekļiem, gaišiem matiem; otra - drukna, līkām kājām, tumšāka. Sievietes tās salīdzināja, bet jaunās meitenes, kā jau allaž bērni, drīz vien aizmirsa savas atšķirības. Kopīgi veikts darbs bija vieglāks, un, pirms vēl diena bija beigusies, viņas atrada veidus, kā saprasties un piešķirt spēles elementu grūtajam darbam. Tovakar meitenes sameklēja viena otru un ēdot sēdēja kopā, un prie­cājās, ka var biedroties ar kādu, kas augumā līdzinās pašai. Iza jutās laimīga, ka Oga pieņēmusi Eilu, un gaidīja līdz pat tumsai, lai liktu meiteni gulēt. Šķiroties viņas noskatījās viena otrai pakaļ, tad Oga pagriezās un devās gulēt savā zvērādā blakus Ebrai. Sievietes un vīrieši vēl aizvien gulēja šķirti. Mogurs neatcēla aizliegumu, kamēr viņi nebija ievākušies alā.

Iza atvēra acis līdz ar pirmajiem agrās gaismas stariem. Viņa gu­lēja mierīgi, klausoties putnu čivināšanas, trallināšanas un vidžināša- nas melodiskajā kakofonijā, kas apsveica jauno dienu. Drīz, atvērusi acis, viņa ieraudzīs akmens sienas, sieviete domāja. Izai nebija nekas pretim gulēt zem klajas debess, kamēr laiks bija jauks, tomēr viņa ilgojās pēc sienu drošības. Domās viņa atcerējās visu, kas zāļu sie­vai todien bija darāms, un, domājot par alas ceremoniju ar augošu satraukumu, klusi piecēlās.

Krebs jau bija pamodies. Iza prātoja, vai viņš vispār bija gulējis; viņš vēl aizvien sēdēja tajā pašā vietā, kur iepriekšējā vakarā, viņai aizejot, un klusumā domīgi lūkojās ugunī. Sieviete sāka sildīt ūdeni, un, kad viņa atnesa Krebam piparmētru, lucernas un nātru lapu rīta tēju, Eila jau bija augšā un sēdēja blakus kroplajam vīram. Iza atnesa meitenei brokastīs iepriekšējā vakara maltītes atlikumu. Vīrietis un sieviete šodien neēdīs līdz pat rituāla mielastam.

Visu pēcpusdienu no vairākiem ugunskuriem, virs kuriem tika gatavots ēdiens, gaisā cēlās garšīgas smaržas un piesātināja alas apkārtni. Tika izpakoti trauki un citi ēdiena gatavošanas piederumi, ko sievietes bija saglābušas no iepriekšējās alas un paunās atnesušas līdzi. Skaisti izgatavoti, cieši pīti ūdensnecaurlaidīgi grozi ar smalku tekstūru un rakstu, kas bija panākts ar vieglām variācijām pinumā, tika izmantoti ūdens smelšanai no avota un kā katliņi un trauki ēdiena gatavošanai. Koka bļodas kalpoja tādiem pašiem nolūkiem. Ribu kauli noderēja maisīšanai, lielus, plakanus iegurņa kaulus kopā ar plāniem baļķu dēlīšiem lietoja kā šķīvjus un paliktņus. Žokļi un galvaskausa kauli kalpoja kā kausi, krūzes un bļodas. Bērza tāsis, salipinātas kopā ar balzama sveķiem, dažas sastiprinātas ar labi no­slēptiem saišu mezgliem, bija izlocītas visādās formās daždažādām vajadzībām.