Zibens zaglis

—  Poseidons un Zevs, — es teicu. — Viņi kaujas par kaut ko, kas vērtīgs… kas nozagts, vai ne?

Hīrons un Grovers saskatījās.

Kentaurs ratiņkrēslā paliecās man tuvāk. — Kā tev tas nācis zināms?

Vaigi man kaisa. Kaut es būtu pievaldījis to pļāpas mēli! — Kopš Ziemassvētkiem laiks iegrozījies ērmīgs — it kā jūra čīkstētos ar debesīm. Tad runājos ar Anabetu, un viņai nācis ausīs kaut kas par zādzību. Un… man arī rādījušies tie sapņi.

—   Es jau nopratu, — bilda Grovers.

—   Kuš, satīr! — Hīrons viņu apsauca.

—    Bet tas ir viņa uzdevums! — No uztraukuma Groveram acis bija spožas. — Kā gan citādi!

—  To var noteikt tikai orākuls. — Hīrons noglauda bārdas astrus. — Lai nu kā, Persij, tu nekļūdies. Tavs tēvs un Zevs tik briesmīgi nav ķīvējušies jau simtiem gadu. Kaujas par kaut ko vērtīgu, kas nozagts. Ja gribam būt precīzi — par zibens šautru.

Es tramīgi iesmējos. — Par ko7 .

—  Tā nav nekāda smiekla lieta, — Hīrons brīdināja. — Runa ir nevis par folijā ievīstītu zigzagu, kādus var redzēt otršķirīgās izrādēs, bet par vairāk nekā pusmetru garu, no augstākā labuma debesu bronzas kaldinātu cilindru, kam abi gali aizbāzti ar dievu raudzes sprāgst­vielām.

—  Ak tā.

—    Par Zeva valdnieka šautru, — Hīrons teica, nu jau iekaisdams. — Par viņa varas simbolu, pēc kura pa­rauga darinātas visas pārējās zibens šautras. Par pirmo ieroci, ko ciklopi darināja karā pret titāniem; par šautru, kas nošķēla cepuri Etnas kalnam un notrieca no troņa

Kronu; par valdnieka šautru, kurā spēka tik daudz, ka mirstīgo ūdeņraža bumbas tai līdzās ir nieka petardes.

—  Un tā pazudusi?

—  Nozagta, — Hīrons sacīja.

—  Un kas vainīgs?

—  Kurš vainīgs, — kentaurs pārlaboja. Skolotājs — ko tu tādam padarīsi? — Tu.

Man mute palika vaļā.

—   Vismaz, — Hīrons paslēja roku, — tā iedomājies Zevs. Ziemas saulgriežos, pēdējā dievu sapulcē, Zevs un Poseidons sastrīdējās. Parastās blēņas: "Mātei Rejai tu jau vienmēr esi bijis mīlulītis", "Gaisā dabas kataklizmas ir iespaidīgākas par tām, kas jūrā," un tā tālāk. Pēc tam Zevs attapās, ka no troņa istabas, kas viņam turpat de­gungalā, pazudusi valdnieka šautra. Ne mirkli nevilci­noties, viņš apsūdzēja Poseidonu. Redzi, dievs nevar savām rokām piesavināties cita dieva simbolu vai varu — to liedz paši vissenākie likumi —, taču Zevs ir ieņēmis galvā, ka tavs tēvs sarīkojis tā, lai šautru nočiepj kāds cilvēku hērojs.

—   Bet es taču…

—   Pacieties un noklausies, bērns, — Hīrons mani pārtrauca. — Zevam ir dibināts pamats tādām aizdo­mām. Ciklopu smēdes atrodas okeāna dzelmē, līdz ar to Poseidonam ir zināma vara pār brāļa zibens kaldinātā­jiem. Zevs domā, ka Poseidons ticis pie valdnieka šaut­ras un pēc viņa pavēles ciklopi tagad paslepšus un grē­dām vien ražo tās nelegālas kopijas, kas itin labi būtu liekamas lietā, lai gāztu Zevu no troņa. Vienīgais, bija grūti saprast, kas tas par hēroju, ar kura rokām Poseidons šautru nolaupījis. Nupat Poseidons tevi nepārprotami atzinis par savu dēlu. Tu ziemas brīvdienās biji Ņujorkā. Olimpā tu būtu varējis ielavīties vienā mierā. Zevs uz­skata, ka zagli ir izskaitļojis.

—   Bet es Olimpā neesmu ne kāju spēris! Zevs ir no­jūdzies!

Hīrons un Grovers nervozi pašķielēja uz debesīm. Mākoņi virs galvas nebūt negrasījās pašķirties, kā Gro­vers tika solījis. Tie vēlās tieši uz ieleju, stumdamies tai pāri kā zārka vāks.

—    Ē… Persij? — bilda Grovers. — Tā mēs par Debesu valdnieku nemēdzam izteikties.

—   Varbūt labāk — apsēsts ar vajāšanas māniju, — ieteica Hīrons. — No otras puses, Poseidons mēģinājis Zevu gāzt ne reizi vien. Ja nemaldos, tavā gala eksāmenā šis jautājums bija iekļauts kā trīsdesmit astotais… — Kentaurs uz mani paskatījās tā, it kā tiešām dzīvotu pār­liecībā, ka es atceros, kas rakstīts trīsdesmit astotajā biļetē.

Kā mani iespējams apsūdzēt dievu ieroča zādzībā? Es pat picas šķēli no Gabes pokera ballītes nespēju no­čiept tā, lai netiktu pieķerts. Hīrons gaidīja atbildi.

—  Kaut kas saistībā ar zelta tīklu? — minēju uz labu laimi. — Poseidons, Hēra un vēl citi dievi… tā kā sagūs­tīja viņu un nelaida vaļā, kamēr viņš neapsolījās būt la­bāks valdnieks, ja?

—   Pareizi, — Hīrons atsaucās. — Un kopš tā laika Zevs Poseidonam neuzticas. Poseidons, protams, lie­dzas, ka zadzis valdnieka bultu. Par tādiem vārdiem sa­jutās aizskarts līdz sirds dziļumiem. Tā nu viņi plēšas jau mēnešiem, piedraudot ar karu. Un nu piesakies tu — nākdams, tā sakot, kā pēdējais piliens.

—   Bet es taču esmu tikai bērns!

—   Persij, — bilda Grovers, — iedomājies sevi Zeva vietā: tev jau radušās aizdomas, ka brālis vērpj pret tevi sazvērestību, un tad viņš piepeši atzīstas, ka lauzis svēto zvērestu, ko devis pēc Otrā pasaules kara, un dzemdinājis jaunu mirstīgu hēroju, kuru var izmantot pret tevi kā ieroci… Vai tu pats nesaietu ķīseli?

—   Bet es neko neesmu nodarījis. Poseidonam — manam tētim — tās valdnieka šautras taču nemaz nav, vai ne?