Zibens zaglis

Man neviļus sažņaudzās dūres, lai gan skaidri apzi­nājos, ka šī pokera spēle nevar būt īsta. Tas bija no mig­las izausts šķitums.

Pagriezies pret mani, Gabe ierunājās orākula čērkstošajā balsī: — Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies.

Džeks pa labi pacēla galvu un tajā pašā balsī sacīja: — Tev būs atrast to, kas nozagts, un droši to atgādāt at­pakaļ.

Tas pa kreisi iemeta galda vidū divus pokera čipsus, tad teica: — Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.

Visbeidzot Edijs, mūsu mājas pārvaldnieks, izgrūda to pašu ļaunāko: — Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

Tēli sāka gaist. Stāvēju, apstulbumā zaudējis valodu, bet, kad migla atkāpusies savērpās par milzīgu, zaļu čūsku un sāka slīdēt atpakaļ mūmijai mutē, es ieklie­dzos: — Pagaidi! Ko tas nozīmē? Kāds draugs? Ko man neizdosies izglābt?

Miglas čūskas aste nozuda mutes caurumā. Mūmija atgāzās pret sienu. Mute tai cieši aizvērās, it kā nebūtu vērusies vaļā vai simt gadu. Bēniņi atkal bija tukši un klusi — ne vairāk kā relikvijām pieblīvēta istaba.

Man uzmācās sajūta, ka tā es te varētu nostāvēt, ka­mēr pats apklātos zirnekļa tīkliem, un tik un tā neko vairāk nenoskaidrotu.

Audience pie orākula bija galā.

—  Nu? — Hīrons noprasīja.

Atslīgu krēslā pie vista galda. — Viņa teica, ka es at­gādāšot to, kas nozagts.

Grovers saslējās, priecīgi košļādams diētiskās kolas skārdenes paliekas. — Tas taču lieliski!

—  Tieši kādiem vārdiem orākuls izteicās? — Hīrons nelikās mierā. — Tas ir svarīgi.

Rāpuļa balss joprojām sanēja ausīs. — Viņa… viņa teica, ka es iešot uz vakariem un stāšoties pretim die­vam, kurš novērsies. Es atradīšot to, kas nozagts, un droši to atgādāšot atpakaļ.

—   Es zināju no sākta gala! — iesaucās Grovers.

Hīrons tomēr šaubījās. — Vai vēl ko?

Negribēju viņam teikt.

Kurš draugs gan mani nodotu? Draugu man nebija tik daudz.

Un pēdējā rinda — man neizdošoties izglābt to, kas ir pats svarīgākais. Kas tas par orākulu — sūta mani uz­devumā un saka: nūjā, starp citu, tu izgāzīsies!

Kā lai ko tādu izpauž?

—  Nē, — sacīju. — Tas arī viss.

Viņš cieši nopētīja manu seju. — Labi, Persij. Tomēr ielāgo vienu: orākula vārdiem mēdz būt divkārša no­zīme. Uz tiem par daudz vis nepaļaujies. Dažkārt patie­sība atklājas tikai pēc tam, kad viss noticis.

Uzmācās sajūta, ka viņš noprot — es kaut ko noklu­sēju, un pūlas mani uzmundrināt.

—   Nūjā, — sacīju, gribēdams grozīt sarunas gaitu. — Kurp tad lai eju? Kas tas par vakaru dievu?

—   Liec lietā galvu, Persij, — Hīrons atbildēja. — Ja

Zevs un Poseidons viens otru novārdzina karā, kurš iz­rādās uzvarētājos?

—   Kāds cits, kas grib tikt pie varas? — es minēju.

—   Jā, uz to pusi. Kāds, kuram kremt; kuram pasau­les dalīšanā pirms daudziem eoniem kritusi, pašaprāt, liesākā tiesa; kura valstība, miljoniem ejot bojā, tikai pieņemsies spēkā un varenībā. Kāds, kurš ienīst brāļus, kas piespieduši viņu zvērēt bērnus vairs nedzemdināt,

—  dot zvērestu, ko tie abi jau paši lauzuši.

Prātā uznira sapnis — ļaunīgā balss, kas nāca no pa­zemes. — Aīds.

Hīrons pamāja. — Miroņu valdnieks ir tā vienīgā iespēja.

Grovers izlaida no mutes alumīnija skārda gabalu.

—  Ē, paga. K-kas?

—   Persijam uzbruka fūrija, — Hīrons atgādināja.

—   Neizlaida viņu no acīm, līdz vairs nebija šaubu, ka puika ir īstais, tad centās viņu nonāvēt. Fūrijas klausa tikai vienam kungam — Aīdām.

—  Jā, bet… bet Aīds necieš hērojus kā tādus, — Gro­vers iebilda. — Jo sevišķi, ja bija uzodis, ka Persijs ir Po­seidona dēls…

—    Elles suns iekļuva mežā, — Hīrons turpināja. —■ Tos var atsaukt vienīgi no Soda laukiem, turklāt tikai tas, kurš atrodas nometnē. Aīdām te noteikti ir savs spiegs. Viņš noteikti paredzējis, ka Poseidons lūkos iz­mantot Persiju, lai nomazgātu nepatiesos apvainojumus. Vairāk nekā ticams, ka Aīds ļoti gribētu nogalēt to jauno pusdievu, pirms viņš dodas uzdevumā.

—  Vareni, — es nomurmināju. — Pēc manas nāves alkst divi varenākie dievi.

—    Bet ceļš uz… — Grovers aprāvās. — Proti, vai valdnieka šautra nevarētu būt noglabāta kādā citā vietā, piemēram, Menā? Šajā gadalaikā Menā ir ļoti jauki.

—  Nozagt valdnieka šautru Aīds sūtījis kādu pakal­piņu, — Hīrons nelikās dzirdis. — To viņš paslēpis Pa­zemē, gluži pareizi lēsdams, ka Zevs vainos Poseidonu. Neizlikšos, ka Miroņu valdnieka prātos lasu kā atvērtā grāmatā — īsti nezinu, kāpēc viņš tā rīkojies vai kāpēc nospriedis karu sākt tieši tagad, taču viens ir skaidrs: Persijam jādodas uz Pazemi, jāuzmeklē valdnieka šautra un jāatklāj patiesība.

Vēderā man iemetās sveloša guns. Pats jocīgākais, ka tās bija nevis bailes, bet nepacietība. Atriebes alkas. Tiktāl Aīds man bija centies atņemt dzīvību jau trīs rei­zes, uzrīdot man fūriju, Mīnotauru un elles suni. Viņa vainas dēļ mana māte pagaisa gaismas zibsnī. Un nu viņš sadomājis man un tētim uzvelt vainu par zādzību, ko nemaz neesam pastrādājuši.

Biju gatavs saukt viņu pie atbildības.

Turklāt, ja Pazemē bija mana māte…

Pieraujies, puisīt, mani brīdināja kaut kur prāta aizkaktiņā vēl patvērusies saprāta balss. Tu esi tīrais bērns. Aīds ir dievs.