Zibens zaglis

Anabeta joprojām čamdīja kaklarotu. Nupat viņa viļāja pirkstos līdzās zīlēm uzvērto koledžas zelta gre­dzenu. Iedomājos, ka to droši vien devis tēvs. Un — ja reiz Anabeta tēti tā nīst, kāpēc paturējusi gredzenu?

—     Viņš par mani nelikās zinis, — viņa noteica. — Tēta sieva — mana pamāte — ar mani apgājās kā ar kropli. Saviem bērniem ar mani neļāva spēlēties. Tētis vilka to pašu dziesmu. Kolīdz gadījās kas nelāgs — nu, pats zini, kāds briesmonis —, abi tikai nosodoši uz mani skatījās, sak, kā tu vari ģimeni pakļaut tādām briesmām. Beidzot paklausīju. Mani tur neviens negribēja. Aiz­bēgu.

—   Cik tad tev bija gadu?

—    Tikpat, cik tad, kad ierados nometnē. Septiņi.

—    Bet… līdz Pusdievu kalnam tu taču saviem spē­kiem nebūtu tikusi!

—   Saviem ne. Atēna par mani gādāja, sarūpēja palī­gus. Nejauši satiku dažus draugus, un tie par mani parū­pējās. Vismaz kādu bridi.

Gribēju zināt, kas notika, bet Anabeta šķita iegri­musi skumjās atmiņās. Tad nu klausījos, kā Grovers krāc, un skatījos laukā pa vilciena logu, kur garām šāvās tumsas pielietās Ohaio āres.

Otrā diena vilcienā, 13. jūnijs, astoņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, jau sliecās pret vakaru, kad, pāršāvušies pāri zeltainiem pakalniem, šķērsojām Misisipi upi un iebraucām Sentluisā.

Anabeta piešķieba galvu, lai aplūkotu Vārtu arku, kas manās acīs pāri pilsētai slējās kā milzīgas iepirkumu somas rokturis.

—   To es gan gribētu, — viņa nopūtās.

—    Ko tad? — pārvaicāju.

—   Uzbūvēt kaut ko tādu. Persij, tu Partenonu esi re­dzējis?

—   Tikai bildēs.

—   Kādudien es to noteikti apskatīšu. Uzbūvēšu tādu pieminekli dieviem, par kādu dižāka vēl nav bijis. Ko tādu, kas stāvēs tūkstošiem gadu.

Sasmējos. — Tu? Tu gribi būt arhitekte?

Nezinu, kāpēc, bet tiešām likās smieklīgi. Atlika iedomāties Anabetu augu dienu sēžam vienā mierā un kaut ko švikājam.

Viņai vaigos saskrēja sārtums. — Jā, arhitekte. Atēnas bērniem piedien kaut ko radīt, nevis graut vien, kā para­duši tie, ko dzemdinājis viens otrs zemes drebinātājs.

Vēros Misisipi brūnajos mutuļos dziļi lejā.

—    Piedod, — Anabeta noteica. — Man paspruka.

—   Vai tad mēs nevarētu uz brīdi sastrādāties? — es palūdzu. — Nu… vai tad Atēna ar Poseidonu nekad nav bijuši uz vienu roku?

Anabeta brīdi apdomājās. — Nu… varbūt ar tiem kaujas ratiem, — viņa izstomīja. — Mamma tos izgud­roja, bet Poseidons no viļņu putām pataisīja zirgus. Tad nu abiem iznāca pielikt roku, lai viss ir, kā nākas.

—    Tātad arī mēs varam likt spēkus kopā. Vai ne? Iebraucām pilsētā. Anabeta noraudzījās uz Vārtu

arku, līdz to aizklāja kāda viesnīca.

—   Laikam gan, — viņa beidzot noteica. Piestājām Amtrakas stacijā pilsētas centrā. Balss se-

lektorā vēstīja, ka tālāk uz Denveru brauksim pēc trim stundām.

Grovers izstaipījās. Vēl nebija īsti pamodies, kad jau izspēra: — Ēst!

—     Liecies nu mierā, kazlēn, — Anabeta sacīja. — Apskatīsim pilsētu.

—   Pilsētu?

—    Vārtu arku, — viņa paskaidroja. — Citreiz uz­braukt augšā diez vai iznāks. Nāksiet līdzi vai kā?

Mēs ar Groveru saskatījāmies. Gribēju atteikties, taču nopratu — ja Anabeta apņē­musies doties turp, vienu viņu laist nedrīkst.

Grovers paraustīja plecus. — Ja tur ir uzkožamie un briesmoņu nav…

Līdz arkai no dzelzceļa stacijas bija mērojami nepilni divi kilometri. Tik vēlā pēcpusdienā rinda nebija diez cik gara. Izspraucāmies līdz muzejam, kas pagrabā, lai aplūkotu kravas vagonus un visu ko tādu, kas taisīts 19. gadsimtā. Neteikšu, ka biju īpaši sajūsmā, bet Ana­beta nemitīgi klāstīja visādas interesantas lietas par arku — kā tā celta, un Grovers mani visu laiku cienāja ar želejkončām, tā ka nebija ne vainas.

Tomēr grozīju galvu, pētīdams tos, kas stāvēja rindā.

—     Tu neko nesaod? — čukstus noprasīju Groveram.

Uz mirkli izvilcis degunu no želejkonču turzas, viņš ierāva nāsīs gaisu. — Pagrabs. Pazeme, — viņš saviebies atteica. — Tādās vietās mūžam ož pēc briesmoņiem. Visticamāk, viltus trauksme.

Bet kaut kas nebija lāgā. Uzmācās sajūta, ka der ņemt kājas pār pleciem.

—    Paklau, — ieteicos. — Jūs zināt, kas kuram die­vam varas simbols?

Iegrimusi vēstījumā, kur bija lasāmas ziņas par ar­kas celtniecībā izmantotajām ierīcēm, Anabeta tomēr atskatījās. — Nūjā?

—   Tātad Aīdām…

Grovers tīši noklepojās. — Esam sabiedriskā vietā… Tu runā par mūsu draugu apakšstāvā?

—   Khrn, jā, — atsaucos. — Par mūsu draugu apakš­stāvā. Vai viņam gadījumā nav tāda pati cepure kā Ana­betai?

—   Tu domā tumsas bruņucepuri? — Anabeta bilda.

—    Jā, tas ir viņa varas simbols. Ziemas saulgriežu sa­pulcē redzēju to turpat līdzās viņa sēdeklim.

—   Viņš tur bija? — noprasīju.

Anabeta pamāja ar galvu. — Olimpā viņš drīkst ierasties tikai gada tumšākajā dienā. Bet viņa bruņucepure, ja ticam visam, kas izrunāts, ir daudz jaudīgāka par manu naģeni…