Zibens zaglis

Bet pret ūdens virsmu nemaz nebiju sasities. Tagad grimu lēnām, gaisa burbulīšiem kutinot pirkststarpas. Upes dibenā nolaidos bez skaņas. Pustumsā patālāk aiz­muka sams mana patēva augumā. Visapkārt dancoda­mas savērpās sanesas un derdzīgi atkritumi — alus pu­deles, vecas tupeles un plastmasas maisiņi.

Tobrīd es šo to konstatēju. Pirmkārt, nebiju saplacinājies kā pankūka. Nebiju ari izcepies. No Himēras in­des, kas svilinātu dzīslas, arī tā kā nebija ne miņas. Biju dzīvs, un tas bija labi.

Otrkārt, atskārtu, ka neesmu slapjš. Proti, jutu, ka ūdens ir vēss, un tā. Redzēju vietas, kur tas apdzēsis aiz­svilinātās drēbes. Bet, kad aptaustīju kreklu, tas bija gluži sauss.

Ieskatījos tai mēslu virpulī, kas griezās visapkārt, un izķēru no tā vecas šķiltavas.

Nevar būt, nodomāju.

Uzšķīlu uguni. Nošķīda dzirksteles. Ieplaiksnījās liesmiņa — Misisipi upes dzīlēs.

Izrāvu no straumes piemirkušu hamburgera papīru, un tas uzreiz izrādījās sauss. Vienā mierā aizdedzināju. Kolīdz izlaidu papīru no pirkstiem, liesma acumirklī noslāpa. Papīrs atkal pārvērtās glumā, miklā žļurgā. Jocīgi.

Bet pats dīvainākais man pielēca tikai pēc tam: es elpoju. Biju zem ūdens, bet vilku elpu kā parasti.

Piecēlos, iestidzis dūņās līdz lieliem. Ceļgali trīcēja kā receklis. Rokas drebēja. Man pienācās būt beigtam. Ja es tāds nebiju… nu, brīnums. Ausīs ieskanējās sievietes balss, līdzīga tai, kāda bija manai mātei: — Nu, Persij, ko teiksi?

— Mhm… paldies! — Zem ūdens izklausījās dobjāk, kā ierakstos, it kā es būtu daudz vecāks. — Paldies… tēvs.

Nekādas reakcijas. Tikai straumes nesti, puskrēslā tīti atkritumi, milzu sams turpat netālu un augstu virs galvas ūdens virsmā saulrieta atspīdums kā vizoša karamele.

Kāpēc Poseidons mani paglāba? Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks kauns man sametās. Nu un tad, ja man iepriekš vairākreiz bija veicies? Pret ko tādu kā Himēra man taču nebija ne mazāko izredžu. Tie nabaga ļautiņi Vārtu arkā droši vien izcepināti. Es viņus nespēju pasar­gāt. Kas es par hēroju! Varbūt labāk palikt tepat, biedro­ties ar samu un citiem, kas te barojas upes dibenā.

Pum, pum, puni. Virs galvas aizkūlās kutera rats, uzvandīdams sanesas.

Metrus piecpadsmit tālāk dūņās rēgojās mans zo­bens — bronzas rokturis vizēja pretim.

Atkal ausīs ieskanējās tā sievietes balss. Persij, pa­ņem zobenu. Tēvs uz tevi paļaujas. Šoreiz bija skaidrs, ka balss nav iedomāta. Nebija tā, ka es to iztēlojos. Vārdi vilnīja visapkārt, tricinādami ūdeni kā delfīna sonārs.

—   Kas tu esi? — es iesaucos.

Un tad puskrēslā es viņu ieraudzīju — sievieti ūdens krāsā kā rēgu upes straumē līgojam tieši virs zobena. Mati viņai bija gari un vilnījoši un acis, tik tikko saska­tāmas, bija tikpat zaļas kā manējās.

Man kamols sakāpa kaklā. Es bildu: — Mammu?

Nē, bērns, esmu tikai ziņnese, lai gan tavas mātes lik­tenis nav tik bezcerīgs, kā tu iedomājies. Dodies uzSantamonikas jūrmalu.

—  Ko?

Tāda ir tava tēva griba. Pirms laidies Pazemē, tev jā­dodas uz Santamoniku. Lūdzu, Persij, ilgi es te uzkavēties nevaru. Upe ir par daudz netīra — nevaru te palikt.

—   Bet… — Biju pārliecināts, ka tā ir mana māte vai vismaz viņas rēgs vai kas tāds. — Kas… kā tu…?

Vaicājama bija tik daudz, ka vārdi man sasprūda rīklē.

Nevaru te palikt, dūšīgais, sieviete atsaucās. Viņa pa­stiepa roku, un straume man noglaudās gar vaigu kā glāsts. Dodies uz Santamoniku — katrā ziņā! Un, Persij, nepaļaujies uz to, kas dāvināts…

Balss dzisa.

— Dāvināts? — pārvaicāju. — Kas par dāvanām? Pagaidi!

Viņa vēlreiz mēģināja ierunāties, bet nu jau bez ska­ņas. Arī apveids gaisa. Ja tā bija mana māte, es viņu biju atkal zaudējis.

Gribējās noslīcināties. Vienīgi noslīkt es nevarēju.

Tēvs uz tevi paļaujas, viņa teica.

Un teica, ka esmu dūšīgs… ja vien tas nezīmējās uz lielo samu.

Aizbridis līdz Pretstraumem, sagrābu rokturi. Var­būt Himēra ar savu resno čūsku mammu joprojām gaida tur, laukā, lai mani piebeigtu. Vismaz mirstīgo policija taču būs ieradusies, lai noskaidrotu, kas Vārtu arkā izgrāvis caurumu. Ja uzraušos, vajadzēs atbildēt uz šādiem tādiem jautājumiem.

Pataisīju zobenu par pildspalvu un iebāzu kabatā. — Paldies, tēvs, — lieku reizi noteicu uz tumšūdeņu pusi.

Tad, atspēries pret dūņu klāto upes dibenu, šāvos augšup — laukā no upes.

Izniru netālu no peldoša Makdonalda restorāna.

Labu gabalu tālāk pie Vārtu arkas bija sabraukušas visas Sentluisas policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzī­bas mašīnas. Gaisā rūcinājās policijas helikopteri. Blenzēju pūlis man atsauca prātā Jaungada svinības Taimskvērā.

Kāda meitenīte teica: — Māāām! Re, kur puika iz­kāpa no upes!

—  Tas labi, meitiņ, — mamma atteica, neizlaižot no acīm ātrās palīdzības mašīnas.

—  Bet viņš ir sauss!

—  Tas labi, meitiņ.

Kameras priekšā runāja reportiere: — Tiek apgal­vots, ka nav runas par teroristu uzbrukumu, bet izmek­lēšana tikai sākusies. Postījumi, kā redzat, ir smagi. Cen­šamies iztaujāt tos, kas izglābušies, lai aculiecinieki izstāsta, kā nācies, ka no Vārtu arkas kāds nokritis.

Izglābušies. Uzreiz sajutos atvieglots. Varbūt uzraugs un tā ģimene tomēr tikuši cauri sveikā.