Zibens zaglis

Lūkoju izspraukties cauri drūzmai, lai redzētu, kas notiek policijas iežogotajā laukumā.

—… pusaudzis, — klāstīja vēl viens reportieris. — Piek­tajam kanālam ir ziņas, ka skatu laukumā satrakojies kāds pusaudzis un tur iedarbinājis spridzekli. Kam tā­dam grūti noticēt, Džon, bet tā mums stāsta. Liekreiz atgādinu, ka bojāgājušo nav…

Kāpos atpakaļ, galvu pieliecis. Gar policijas nožogo­jumu bija mērojams garš ceļš. Policisti uniformās un re­portieri te drūzmējās stāvgrūdām.

Kad gandrīz jau biju zaudējis cerību atrast Anabetu un Groveru, atskanēja pazīstams blējiens: — Pēēēērsij?

Atskatījies iekļuvu Grovera lāča — pareizāk, āža — skavās. Viņš teica: — Nupat jau domājām, ka pie Aīda esi aizdevies pa īsāko ceļu.

Anabeta stāvēja turpat, Groveram aiz muguras, un centās rādīt piktu ģīmi, bet tik un tā šķita priecīga, ka esam satikušies. — Ne uz piecām minūtēm nevar atstāt vienu pašu! Kas tur bija?

—  Nu, nokritu.

—   Persij! No 189 metru augstuma?

Kaut kur aiz muguras policists nokliedzās: — Ceļu! — Pūlis pašķīrās, un dakteri aizstūma ratiņus ar kādu sie­vieti. Uzreiz pazinu — mamma puikam, kas bija skatu laukumā. Viņa nemitējās daudzināt: — Un tas milzu suns, milzu čivava, kas spļāva uguni…

—    Būs jau labi, kundzīt, — mierināja dakteris. — Nomierinieties. Jūsējiem nekas nekaiš. Zālītes tūliņ iedarbosies.

—  Es neesmu jukusi! Tas puika izlēca laukā pa cau­rumu, un briesmoņi izčibēja! — Tad viņa pamanīja mani. — Re, kur viņš ir! Re, kur ir tas puika!

Žigli apcirtos un Anabetu ar Groveru aizvilku līdzi. Iejukām pūlī.

—  Kas te notiek? — Anabeta nelikās mierā. — Viņa ko — par to čivavu, kas liftā?

Izstāstīju visu par Himēru, Ehidnu, savu augstlēcienu un to, ko bija teikusi zemūdens kundze.

—   Oho! — noelsās Grovers. — Tagad mums vajag tevi nogādāt uz Santamoniku. Tēta rīkojumi — svēta lieta!

Iekams Anabeta paguva bilst kaut vārdu, pagājām garām vēl vienam reportierim, un man vai asinis sastinga dzīslās, kad padzirdēju: — Persijs Džeksons. Tieši tā, Den. Divpadsmitajam kanālam ir ziņas, ka puika, kurš, iespējams, izraisījis šo eksploziju, ir tas pats, ko varas iestādes meklē sakarā ar smagu autobusa kata­strofu Ņūdžersijā, kas notikusi pirms trim dienām. Tur­klāt zēns, pēc visa spriežot, pārvietojas rietumu virzienā. Visiem mūsu skatītājiem piedāvājam aplūkot Persija Džeksona fotogrāfiju.

Klupšus krišus lavīdamies, apmetām loku ap televī­zijas vagoniņu un iesprukām sānieliņā.

— Visu pēc kārtas, — es teicu Groveram. — Vis­pirms mums jātiek projām no šās pilsētas.

Sazin kā līdz Amtrakas stacijai aizkūlāmies nema­nīti. Paguvām iekāpt vilcienā pēdējā brīdī, pirms tas uz­ņēma ceļu uz Denveru. Tumsai biezējot, tas ripoja uz rietumiem, iepakaļ atstājot Sentluisas pilsētu, ko jopro­jām izgaismoja policijas mašīnu signālugunis.

PIECPADSMIT DLEVS MUMS UZSAUC SIERBURGERUS

Nākamajā dienā, 14. jūnijā, septiņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, mūsu vilciens iebrauca Denverā. Pēdējoreiz bijām ēduši kaut kur Kanzasā. Pēdējoreiz bijām mazgājušies Pusdievu kalnā, un man likās, ka to jau var manīt pa gabalu.

—    Sazināsimies ar Hīronu, — Anabeta ieteicās. — Gribu viņam pastāstīt par tavu sarunu ar upes garu.

—   Tālruņus mēs nedrīkstam izmantot, vai ne tā?

—  Par tālruņiem es vispār nerunāju.

Kādu pusstundu ķildām pa centru, lai gan man ne­bija ne jausmas, ko tādu Anabeta meklē. Laiks bija sauss un karsts — pavisam citāds nekā sutīgajā Sentluisā. Griezies, kur gribi, visur pretim vērās Klinšu kalni — kā paisuma vilnis, kas nupat šļāksies pāri pilsētai.

Beidzot uzgājām tukšu pašapkalpošanās automazgātavu. Virzījāmies uz pašu tālāko boksu, sargādamies no patruļmašīnām. Galu galā, bijām trīs pusaudži, kas vazājas ap automazgātavu bez jebkādas automašīnas: kurš katrs kruķis, kam nav gluži putra galvā, sajēgtu, ka mums kas nelabs padomā.

—   Un kas tieši mums padomā? — noprasīju, kad Grovers izvilka smidzinātāju.

—    Septiņdesmit pieci centi, — viņš nosūkstījās. — Man atlikuši tikai piecdesmit. Anabeta?

—    Uz mani nemaz neskaties, — viņa atcirta. — Es jau esmu sausā tā restorānvagona dēļ.

Sazvejojis kabatā pēdējo, kas atlicis, iedevu Grove­ram divdesmit piecus centus, tā ka pašam palika tikai divi piecu centu gabali un vēl viena Medūzas drahma.

—   Lieliski, — Grovers atzina. — Protams, ka varam iztikt ar smidzinātāju, bet savienojums nebūs no laba­jiem un piekusīšu pumpēdams.

—   Par ko tu runā?

Ieslidinājis divdesmitpiecniekus, viņš pagrieza slē­dzi pozīcijā "smalks lietutiņš''. — Es pieslēdzos.

—  Ātrā saziņa?

—   Caur varavīksni, — Anabeta pielaboja. — Vara­vīksnes dieviete īrisa ir dievišķā ziņnese. Ja proti palūgt, viņa brīvā brīdī labprāt palīdz arī pusdieviem.

—  Jūs dievieti izsaucat ar smidzinātāju?

Grovers pavērsa sprauslu pret debesīm, un ūdens turp izšļācās baltā miglas strūklā. — Varbūt zini, kā pie varavīksnes var tikt vienkāršāk?

Un tiešām — vēlās pēcpusdienas saule, strūklā sašķeldamās, izvērtās daudzkrāsaina.

Anabeta pastiepa plaukstu. — Lūdzu, to drahmu!

Iedevu, kā likts.