Zibens zaglis

—  Elementāra fizika! — viņa sauca. — Spēks nosaka trajektorijas leņķi…

—   Labi jau, labi! Saki tu\parViņa klusēja… klusēja… un tad iekliedzās: — Aiziet!

Brakš!

Anabetai bija taisnība. Būtu mēs lēkuši, kad es iedo­mājos, būtu ietriekušies vārtos. Viņa nogaidīja līdz brī­dim, kad pasviedāmies visaugstāk.

Diemžēl izrādijās drusku par augstu. Mūsu laiviņa ietriecās drazu barikādē, pasviedāmās gaisā, pāri vār­tiem, pāri baseinam, un lejup — kur plājās ciets asfalts.

Kaut kas mani sagrāba no mugurpuses.

Anabeta iekaucās: — Oi!

Grovers!

Paķēris mani aiz krekla un Anabetu aiz rokas, viņš centās novērst to, ka triecamies pret zemi, bet inerce mums ar Anabetu bija visai ievērojama.

—   Jūs esat par smagu! — Grovers izdvesa. — Šļū­cam uz leju!

Virpuļiem vien laidāmies lejup, Groveram visiem spēkiem bremzējot kritienu.

Ietriecāmies fotosalona dēlī: Grovera galva ietrāpīja tieši caurumā, kur tūristi mēdza pozēt, izlikdamies par draudzīgo vaļa mazuli. Mēs ar Anabetu piezemējāmies uz grīdas — sasitāmies, tomēr dzīvi. Arēja vairogs man bija rokā.

Kolīdz atelsāmies, mēs ar Anabetu izvilkām Gro­veru no fotodēļa un patencinājām viņu kā mūsu dzīvī­bas glābēju. Atskatījos uz mīlas aizrāvienu. Ūdens plaka. Mūsu laiva pret vārtiem bija sašķīdusi šķēpelēs.

Metrus simt tālāk, kur pirmais baseins, kupidoni joprojām darbināja kameras. Statujas bija sagriezušās šurp, starmeši spiedās mums acīs.

—  Izrāde galā! — es nokliedzos. — Paldies! Arlabunakti!

Kupidoni sastājās kā ieraduši. Gaismas nodzisa. Parks atkal bija tumšs un kluss — vienīgi mīlas aizrāviena otrajā baseinā mīlīgi urdza ūdentiņš. Iedomājos, ka Olimpā varbūt reklāmas pauze. Nez, kādi bijuši mūsu reitingi?

Nevarēju ciest, ka mani ķircina. Nevarēju ciest, ka mani muļķo. Un nez cik reižu bija iznācis pārmācīt tā­dus, kas bija gribējuši ar mani ko tādu nostrādāt. Paslējis vairogu, uzlūkoju draugus: — Vajadzēs ar Arēju drusku aprunāties.

SEŠPADSMIT VEDAM ZEBRU UZ LASVEGASU

Kara dievs mūs gaidīja ēstuves autostāvvietā.

—   Nu re, — viņš bilda, — beigti neesat.

—  Tu zināji, ka tur ir lamatas, — teicu.

Arējs nešpetni novīpsnāja. — Varu saderēt, ka tas kroplis kalējs krietni izbrīnījās, kad tīklā iespruka tādi sīkaļas. TV ekrānā izskatījās labi.

Pagrūdu tuvāk to vairogu. — Mūlāps tāds.

Anabetai un Groveram aizrāvās elpa.

Paķēris vairogu, Arējs to sagrieza gaisā kā picas mīklas ripuļi. Acu priekšā tas pārtapa ložudrošā vestē. To viņš uzrāva mugurā.

—  Kravas mašīnu redzi? — Viņš norādīja uz milzu mašīnu ar astoņpadsmit riteņiem, kas bija noparkojusies iepretim ēstuvei. — Ar to arī brauksiet. Pa taisno uz Losandželosu — ar vienu pieturu: Lasvegasā.

Kravenes aizmuguri rotāja uzraksts, ko varēju sala­sīt tikai tāpēc, ka tur bija balti burti uz melna fona un spoguļrakstā — dislektiķim ideāla kombinācija: "Pasau­les labā sirds: humānie zvēru pārvadājumi. Uzmanību — dzīvi savvaļas zvēri".

Teicu: — Tu ko — joko?

Arējs uzsita knipi. Kravenes pakaļdurvim aizšautnis atsitās vaļā. — Brauc par brīvu, šmurguli. Beidz reiz gausties. Un te tev būs maza balva par to, ka darbiņu nodarīji godam.

Nokabinājis no stūres neilona mugursomu, viņš iegrūda to man.

Somā bija tīru drēbju kārta mums visiem, divdesmit dolāru skaidrā naudā, zutenis ar zelta drahmām un pa­ciņa cepumu.

Teicu: — Mums nevajag to stulbo…

— Paldies, Arēja kungs, — pa vidu iespraucās Grovers, uz mani noblisinājies tik brīdinoši kā nekad. — Sirsnīgs paldies!

Nošņirkstināju zobus. Atraidīt dieva dāvanu droši vien skaitījās šausmīgi nepieklājīgi, bet man riebās itin viss, kam Arējs skāries klāt. Negribīgi uzsviedu mugur­somu plecā. Apzinājos, ka dusmas nāk tāpēc, ka tepat līdzās ir kara dievs, bet tik un tā gribējās iekraut viņam pa degunu. Arējs man atgādināja visus tos riebekļus, ko bija gadījies sastapt —: Nensiju Bobofitu, Klarisu, smerdeli Gabi, uz ņirgām kāros učukus, — visus tos ķēmus, kas skolā mani apsaukāja par stulbeni un smējās, kad tiku izsperts laukā.

Atskatījos uz ēstuvi, kur nupat bija ieklīduši pāris klientu. Viesmīle, kas mūs pirmīt apkalpoja, satraukusies blenza šurp, it kā bīdamās, ka Arējs mums ko nebūt varētu nodarīt. Izrāva no virtuves pavāru — lai paskatās. Kaut ko viņam teica. Pavārs piekrītoši pamāja, pacēla pie acīm lētu vienreiz lietojamu fotoaparātiņu un mūs noknipsēja.

Super, es nodomāju. Rit atkal visas avīzes būs pil­nas.

Jau iztēlojos virsrakstus: "Meklēšanā izsludināts div­padsmitgadīgs puika piekauj bezpalīdzīgu motociklistu."

—   Tu man vēl šo to esi parādā, — teicu Arējam, cenzdamies runāt savaldīgi. — Tu man solīji ziņas par manu māti.

—  Varēsi ko tādu sagremot? — Arējs iespēra mocim pa pedāli. — Viņa nav mirusi.

Zeme zem kājām sagriezās. — Tas ir — kā?

—   Tas ir tā, ka viņu aizrāva projām, iekams Mīno­taurs ko paguva nodarīt. Viņa pārtapa zelta lietū, vai ne? Tā ir metamorfoze. Nevis nāve. Viņa tiek uzglabāta.

—   Uzglabāta. Kāpēc?

—  Tev, šmurguli, der pastudēt kara zinātni. Par ķīl­niekiem. Vienu savāc, lai savā varā dabūtu kādu citu.

—  Es neesmu nekam pakļauts.