Zibens zaglis

Arējs iesmējās. — Ak tā? Nu ko, gan jau vēl tiksi­mies.

Sažņaudzu dūres. — Ko tad tāds valdnieks Arējs slien degunu gaisā, ja pats mūk no akmens kupidoniem?

Aiz saulesbrillēm acīs iesvēlās uguns. Matus man sapluinlja svelmains vējš. — Gan mēs vēl tiksimies, Per­sij Džekson. Nākamreiz, kad iznāks kauties, piesedz aiz­muguri.

Ierūcinājis hārliju, viņš aiztraucās projām pa Delansijstrltu.

Ierunājās Anabeta: — Tas nu nebija gudri, Persij.

—  Man vienalga.

—   Kam tev vajag dievu par ienaidnieku? jo sevišķi šo te.

—  Tā,visi tagad klausās! — izsaucās Grovers. — Ne­gribu jaukties pa vidu, bet…

Viņš norādīja uz ēstuvi. Pie letes divi patlaban norē­ķinājās — abi melnos kombinezonos, kam uz muguras vīdēja tieši tas pats uzraksts, kas rotāja kraveni: "Pasau­les labā sirds."

—   Ja gribam iesēsties zvērudārza ekspresī, — Gro­vers bilda, — labāk pasteigsimies.

Doma tiešām nebija no patīkamajām, bet citas izejas nebija. Turklāt Denvera man jau bija apriebusies.

Pārskrējuši pāri ielai, ierāpāmies kravas furgonā un aizcirtām durvis.

Acumirklī nāsīs iecirtās apdullinoša smaka. It kā mēs būtu iekāpuši pasaulē lielākajā kaķu šmuckastē.

Iekšā bija galīgi tumšs, bet tad es izvilku Anaklusmu. Asmens zeltainajā gaismā bēdu leja atklā­jās visā krāšņumā. Netīros metāla krātiņos neredzēti šausmīgā paskatā kluknēja trīs zvēri: zebra, albīns lauvu tēviņš un kaut kāda jocīga antilope — ej nu sazini, kā tāda saucās.

Lauvam kāds bija iegrūdis maisu rāceņu, ko tas, protams, neatzina par neko ēdamu. Zebrai un antilopei bija noliktas polistirola paplātes ar hamburgergaļu. Zeb­ras krēpes bija pieķepušas ar košļājamās gumijas klunkučiem, it kā dažs labs izklaidēdamies būtu tās piespļau­dījis. Antilopei pie raga piesiets ligojās sudrabains dzimšandienas balons ar uzrakstu: "Augstas laimes!"

Pēc visa spriežot, lauvam iet klāt neviens nebija kā­rojis, bet tas nabadziņš par daudz šaurajā krātiņā soļoja šurpu turpu pa pieķepušo paklāju, smacigajā gaisā els­dams un kārstīdams mēli. Sasārtušajās acīs līda mušas, un zem baltā kažoka izspīlējās ribas.

— Labā sirds? — Grovers iebrēcās. — Humānie zvēru pārvadājumi?

Viņš bija gatavs uz līdzenas vietas sprukt laukā un noslānīt tos pārvadātājus ar savu Pāna flautu, un arī man bija prātā tas pats, bet tad kravenes motors ierūcinājās, mašīna iedrebējās, un mums atlika vai nu apsēsties, vai gāzties nost no kājām.

Ietrausāmies kaktā uz puspelējuša siena maisiem, cenzdamies nedomāt ne par smaku, ne karstumu, ne mušām. Grovers sarunādamies uzblēja zvēriem, bet tie tikai saskumuši vērās pretim. Anabeta grasījās krātiņus uzlauzt un dzīvniekus atsvabināt uz līdzenas vietas, bet es iebildu, ka no tā nebūs nekādas jēgas, kamēr mašīna nav kur nekur apstājusies. Turklāt neatstājās sajūta, ka mēs paši lauvam ietu pie sirds daudz labāk par tiem rā­ceņiem.

Atradu muciņu ūdens un ielēju zvēriem, ko padzer­ties, tad ar Anaklusma palīdzību pārvietoju ēsmu. Gaļu iegrūdu lauvam, bet rāceņus — zebrai un antilopei.

Grovers mierināja antilopi, kamēr Anabeta ar nazi atbrīvoja viņu no balona. Anabeta bija gatava izcirpt arī košļenes zebrai no krēpēm, bet vienojāmies, ka, kravenei kratoties pa grambām, tas būtu par daudz riskanti.

Teicām, lai Grovers apsola zvēriem, ka rīt palīdzēsim kā nebūt vēl, un tad ierīkojāmies uz naktsguļu.

Grovers saritinājās uz rāceņu maisa. Anabeta, atplē­susi cepumu paku, šo to noskribināja gariem zobiem, un es centos pats sevi uzmundrināt ar domu, ka nupat jau esam pusceļā uz Losandželosu. Pusceļā uz mērķi. Bija tikai četrpadsmitais jūnijs. Saulgrieži — divdesmit pir­majā. Laika, cik uziet.

Tomēr man nebija ne jausmas, kas vispār būs. Dievi joprojām ar mani spēlējās. Vismaz Hēfaists izrādījās gana godavīrs, kad, izlicis kameras, mani pataisīja par reklāmas zvaigzni. Bet pat tad, kad kameru nebija klāt, neatstājās sajūta, ka mūs kāds vēro. Dievi mani izman­toja kā pašiem sev pagādātu izklaidi.

—   Dzirdi? — ierunājās Anabeta. — Piedod, Persij, ka akvaparkā tā sapsihojos.

—  Tas nekas.

—  Vienkārši… — Viņa paraustīja plecus. — Zirnekļi.

—    Tas Arahnes dēļ, ja? — es minēju. — Tava mamma viņu pārvērta par zirnekli — jo pati gribēja būt vislieliskākā audēja, vai ne?

Anabeta pamāja ar galvu. — Arahnes bērni kopš tās reizes to vien domā, kā atriebties Atēnas atvasēm. Ja kilometra rādiusā būs kāds zirneklis, noteikti rāpsies man klāt. Man tie kustoņi riebj. Lai nu kā, esmu tava parādniece.

—  Mēs taču esam komanda, vai ne? — teicu. — Tur­klāt Grovers arī palidinājās, kā nākas.

Man jau likās, ka viņš guļ, bet tad no kakta atska­nēja: — Biju labais, ko?

Mēs ar Anabetu sasmējāmies.

Pārplēsusi kārtaino cepumu, viņa pasniedza man pusi. — Tai īrisas sakaru reizē — vai Lūka tiešām neko tādu nepateica?

Gremoju cepumu un gudroju, ko lai saka. Ar do­mām par to, ko redzēju varavīksnē, jau nokāvos visu va­karu. — Lūka teica, ka jūs pazīstoties kopš laika gala. Un cerot, ka Grovers šoreiz nepievilšot. Ka neviens nepalik­šot par priedi.

Bronzas asmens zeltainajā gaismā bija grūti sare­dzēt, ko kurš domā.

Grovers izgrūda sērīgu brēcienu.