Zibens zaglis

Mūsējais Moriss novaikstījies rāpās laukā, pa ceļam Ediju nogodādams par stulbeni.

Nākamajā mirklī man blakus parādījās Anabeta. Laikam bija klauvējusies, lai aizvilinātu Morisu projām.

—   Tādi pārvadājumi nevar būt likumīgi, — viņa bilda.

—   Tu ko, smejies? — Grovers atsaucās un ieklausī­jās. — Lauva saka — šie nodarbojoties ar dzīvnieku kon­trabandu!

Tieši tā, man galvā ieskanējās zebras balss.

—   Vajag viņus atsvabināt, — teica Grovers. Abi ar Anabetu paskatījās uz mani — lai uzņemos vadību.

Dzirdēju, ko saka zebra, bet lauvu gan ne. Kā tad tā? Varbūt biju apdalīts vēl kādā citā ziņā… Spēju saprasties ar zebrām vien? Tad attapos — zirgi. Vai Anabeta netika kaut ko minējusi par Poseidonu, kas radījis zirgus? Vai zebra zirgam nebija gana tuva rada? Varbūt tāpēc spēju ar viņu sarunāties?

Zebra turpināja: atver manu krātiņu, valdniek. Lūdzu! Ar visu citu pati tikšu galā.

Laukā Edijs un Moriss joprojām lamājās, bet bija skaidrs, abi kuru katru brīdi atkal būs klāt, lai mocītu zvērus. Paķēris Pretstraumi, nošķēlu piekaramo slēdzeni no zebras krātiņa durvīm.

Izlauzusies laukā, zebra pagriezās pret mani un pa­klanījās. Pateicos, valdniek.

Grovers, pacēlis rokas, zebrai kaut ko noblēja — kā dodams savu svētību.

Kolīdz Moriss pabāza galvu durvis, lai paskatītos, kas te par kņadu, zebra, pārlēkusi viņam pāri, piezemē­jās uz ielas. Sacēlās skaļa brēka, iekaucās auto taures. Piesprukām pie durvīm tieši laikus, lai redzētu zebru aulekšojam projām pa platu bulvāri, kam abās pusēs rin­dojās viesnīcas, spēļu zāles un neona izkārtnes. Nupat bijām palaiduši zebru Lasvegasas ielās.

Moriss un Edijs joza bēglei pakaļ, savukārt pašiem uz pēdām mina vairāki policisti, kas klaigāja: — Ei! Atļauja ir?

—   Tagad būtu īstais bridis laisties lapās, — ieteicās Anabeta.

—  Tikai pēc zvēriem, — Grovers atgādināja.

Nošķēlu slēdzenes ar zobenu. Grovers, pasitis gaisā

rokas, vēlreiz noblēja tos pašus laba ceļa vēlējumus.

—   Lai veicas! — teicu zvēriem. Antilope un lauva izspruka no krātiņiem un plecu pie pleca aizlēkšoja pa ielu.

Tūristi spiedza. Vairums vienkārši pakāpās atpakaļ un ņēmās knipsēt — laikam iedomājās, ka tādu triku sa­rīkojis kāds spēļu nams.

—  Kā viņiem klāsies? — es jautāju Groveram. — Nu, te taču tuksnesis un tā…

—   Neuztraucies, — viņš atteica. — Es visus ņēmu satīra aizgādībā.

—  Tas ir — kā?

—   Tas ir tā, ka visi trīs laimīgi tiks līdz savvaļai, — viņš paskaidroja. — Atradīs, ko dzert, ko ēst, kur pa­glābties no saules, un visu, ko vajag, līdz uzies drošu dzī­ves vietu.

—   Kāpēc tad tu tādu aizgādību nevarētu piešķirt mums? — es izbrīnījos.

—  Tādā var ņemt tikai savvaļas zvērus.

—  Tātad tikai Persiju, — secināja Anabeta.

—  Ei! — es protestēju.

—   Joks, — viņa noteica. — Beidzam! Tinamies pro­jām no tās piesmirdušās kravenes.

Izrāpāmies laukā — pēcpusdienas tuksnesī. Tur val­dīja vismaz četrdesmit grādu liels karstums, un mēs droši vien izskatījāmies pēc eļļā izvārītiem bezpajumt­niekiem, taču visi tā bija aizrāvušies ar izbēgušajiem zvēriem, ka uz mums nemaz neskatījās.

Gājām garām Montekarlo un MGM spēļu namiem. Gājām garām piramīdām, pirātu kuģim un Brīvības sta­tujai, kas, lai cik sīka kopija, man tomēr lika sailgoties pēc mājām.

Man nebija ne jausmas, ko mēs īsti meklējam. Var­būt tikai vietu, kur uz pāris minūtēm paglābties no svel­mes, tikt pie kādas sviestmaizes un glāzes limonādes un apspriest, kā lai tiek tālāk uz rietumiem.

Laikam bijām kaut kur nepareizi nogriezušies, jo attapāmies nonākuši strupceļā — priekšā slējās Lotosa viesnīca un spēļu zāle. Ieeja bija veidota kā milzīgs neona zieds ar mirguļojošām ziedlapām. Nebija neviena, kas ietu iekšā vai nāktu laukā, bet spožās, hromētās dur­vis stāvēja plati vaļā, un pa tām laukā plūda kondicionēts, pēc ziediem — varbūt lotosiem — smaržojošs gaiss. Lotosus man vēl nekad nebija iznācis ostīt, tāpēc nezināju teikt.

Šveicars mums uzsmaidīja. — Sveiki, bērniņi! Izska­tāties sanīkuši. Varbūt ienāksiet atsēsties?

Pēdējās nedēļas laikā biju iemācījies nevienam tik lēti neuzticēties. Nupat man jau visur rādījās briesmoņi un dievi. Ko var zināt! Bet šis puisis izskatījās gluži pa­rasts. Pietika uzmest viņam skatu, un bija skaidrs. Tur­klāt jutos tik atvieglots, padzirdot līdzjūtīgu balsi, ka piekrītoši pamāju un teicu, ka mēs ļoti labprāt iegriez­tos. Tikuši pāri slieksnim, pavērāmies visapkārt, un Gro­vers noelsās: — Oho!

Vestibils bija viena vienīga milzu spēļu istaba. Un ar to es nedomāju nekādas mūžvecās pekmenspēlītes vai vienroča bandītus. Ap stikloto liftu savu četrdesmit stāvu augstumā vijās ūdens rene. Vienā galā slējās kāpjamā siena un gumijlēkšanas tramplīns. Netrūka simulatortērpu ar lāzerpistolēm. Un simtiem videospēļu — katra platekrāna televizora lielumā. Vārdu sakot — te bija pilnīgi viss, ko varēja kārot sirds. Te jau spēlējās bērni, lai gan ne sevišķi lielā skaitā. Nekur nebija jāgaida rindā. Pa to vidu rosījās viesmīles, visās malās stāvēja bāra letes, nokrautas visvisādiem gardumiem.