Zibens zaglis

—   Uz Santamonikas krastmalu. — Anabeta sēdeklī saslējās drusku staltāka. Varēja noprast, ka tā "jūsu augstība" viņai gājusi pie sirds. — Ja brauksim ātri, atli­kumu varēsiet paturēt.

Varbūt tā gluži nevajadzēja teikt.

Mohaves tuksnesim šāvāmies cauri tā, ka takso­metra spidometra bultiņa ne uz brīdi nerādīja mazāk par simt piecdesmit kilometriem stundā.

Pa ceļam paguvām izrunāties pēc sirds patikas. Iz­stāstīju Anabetai un Groveram to pēdējo sapni, bet, jo ciešāk pūlējos atminēties visus sīkumus, jo miglaināks tas vērtās. Lotosa kazino atmiņu it kā bija salaidis uz īso. Vairs nespēju atcerēties, kāda bija neredzamā kalpa balss, lai gan droši zināju, ka tādu jau esmu kaut kur dzirdējis. Kalps bezdibeņa briesmoni bija saucis vēl kaut kā, nevis par "valdnieku" vien… minēja kaut kādu īpašu vārdu vai titulu…

—  Mēmais? — Anabeta pūlējās nākt talkā. — Bagā­tais? Tā Aīdu mēdz dēvēt.

—  Varbūt… — atsaucos, lai gan ne tas viens, ne otrs ne pēc kā neizklausījās.

—   Troņa zāle ir tāda kā Aīdām, — sacīja Grovers. — Tieši tāda tā parasti tiek aprakstīta.

Nogrozīju galvu. — Kaut kas nav pareizi. Troņa zāle sapnī nemaz nebija tā svarīgākā. Un tā balss no bedres… Nezinu. Vispār nemaz neizklausījās pēc dieva balss.

Anabetai iepletās acis.

—   Kas ir? — noprasīju.

—   Ai… nekas. Es tikai… Nē, bet tam jābūt Aīdām.

Varbūt viņš sūtījis to zagli, to neredzamo, lai tas nočiepj valdnieka šautru, bet kaut kas nogājis greizi…

—  Piemēram, kas?

—  Es… es nezinu, — viņa atzinās. — Bet ja tu Olimpā nolaupi Zeva varas zīmi un dievi tev dzen pēdas, daudz kas var noiet greizi. Zaglim vajadzētu šautru kaut kur nobēdzināt vai arī viņš to pazaudējis. Lai kā, Aīdām viņš to nav nogādājis. To balss sapnī taču teica, vai ne? Ka ir pievīlies. Tad ir skaidrs, ko meklēja fūrijas, kad uzbruka mums busā. Varbūt iedomājās, ka šautra ir pie mums.

Bija grūti pateikt, kas viņai kaiš. No vaiga galīgi bāla.

—    Bet, ja šautru es jau būtu dabūjis, — iebildu, — kādēļ gan es dzītos uz Pazemi?

—   Lai Aīdu iebiedētu, — minēja Grovers. — Lai viņu piekukuļotu vai šantažētu — lai viņš atdod tev mammu.

Es iesvilpos. — Kur vienam kazlēnam tik negantas domas!

—  Nu, tencinu.

—  Bet tas tur, bedrē, apgalvoja, ka gaidot divas man­tas, — es turpināju. — Ja valdnieka šautra ir tā viena, kas ir otra?

Grovers mulsi papurināja galvu.

Anabeta uz mani skatījās tā, it kā jau zinātu, ko tūliņ prasīšu un klusībā vēlētos, kaut es neprasītu vis.

—   Tu nojaut, kas tup tajā bedrē, ja? — es prasīju gan. — Nu, ja ne Aīds?

—   Persij… par to nerunāsim. Jo, ja tas nav Aīds… Nē. Noteikti ir.

Aiz loga garām slīdēja klaji lauki. Pašāvāmies garām uzrakstam, kas vēstīja, ka līdz Kalifornijas pavalsts robe­žai mērojami 20 kilometri.

Nevarēju atkauties no sajūtas, ka visā bildē trūkst kāda nieka — vienkāršas, bet būtiskas informācijas. It kā es skatītos uz parastu vārdu, ko noteikti zinu, bet ne­spēju salasīt, jo burts vai divi lidinās apkārt. Jo vairāk es gudroju par to, kas man veicams, jo skaidrāk nopratu, ka ne jau Aīdām man īstenībā būs jāstājas pretim. Te darbojās vēl kāds vai kaut kas — vēl bīstamāks.

Nelaime bija, lūk, kāda: mēs traucāmies uz Pazemi, ik stundu mērojot simt piecdesmit kilometru, jo paļāvā­mies, ka valdnieka šautra ir pie Aīda. Ja, tikuši galā, no­skaidrosim, ka esam kļūdījušies, misēkli labot vairs ne­būs laika. Saulgrieži jau būs klāt, un karš sāksies, kā nolikts.

— Atbilde meklējama Pazemē, — Anabeta apgal­voja. — Persij, tu taču redzēji mirušo garus. Nekur citur tādu nav. Mēs esam uz pareizā ceļa.

Viņa lūkoja stiprināt mūsu dūšu, klāstot visādas vil­tīgas stratēģijas, kas mums ļautu iekļūt Mirušo valstībā, bet man domas griezās pavisam uz citu pusi. Te vien­kārši bija par daudz nezināmo. Bija tā, it kā es grasītos rakstīt kontroldarbu priekšmetā, kas man ir tumša bilde. Un ticiet man, ko tādu es biju pieredzējis ne reizi vien.

Taksometrs šāvās uz rietumiem. Ik vēja brāzma, kas pāršalca Nāves ieleju, izklausījās pēc miroņa gara. Ikreiz, kad piebremzēdams nošņācās kāds lielais kraviniekš, man ausīs ieskanējās Ehidnas rāpuļa balss.

Saulrietā taksists mūs izlaida Santamonikas plud­malē. Tā izskatījās mats matā tāda pati kā Losandželosas pludmales kinofilmās, tikai nelāgi oda. Gar estakādi rin­dojās karuseļi, gar promenādēm — palmas, kāpās gulēja bezpajumtnieki, un smalki sērfotāji gaidīja nākam īsto vilni.

Mēs ar Groveru un Anabetu aizgājām līdz ūdensmalai.

—   Un ko nu? — ieteicās Anabeta.

Klusais okeāns saulrietā krāsojās zeltains. Iedomā­jos, cik sen tas bija, kad valsts otrā krastā stāvēju Montokas pludmalē, vērdamies uz pavisam citiem ūdeņiem.

Kā viens dievs varēja valdīt pār tiem visiem? Kā reiz stāstīja mana dabaszinību skolotāja — ūdens klāj divas trešdaļas sauszemes? Kā bija iespējams, ka esmu dēls kaut kam tik varenam?

Iekāpu ūdenī.

—   Persij? — Anabeta izsaucās. — Ko tu dari?

Turpināju brist dziļāk — līdz vidum, tad līdz krū­tīm.

Viņa sauca nopakaļ: — Vai tu apjēdz, cik ūdens te netīrs? Visvisādi toksiskie…

Tobrīd man ūdens sakļāvās pāri galvai.