Zibens zaglis

Sāku uzrunāt te vienu, te citu, un tas izrādījās diez­gan grūti. Visi bija kā liptin pielipuši pie ekrāniem vai iegrimuši videospēlēs, vai aizgūtnēm našķojās, un tādā garā. Viens džeks man atteica, ka patlaban esot 1985. gads. Otrs — ka 1993. Visi apgalvoja, ka te ieradu­šies burtiski nupat — pirms pāris dienām vai, augstā­kais, dažām nedēļām. īstas skaidrības nevienam nebija, un visiem bija vienalga.

Un tad man iešāvās prātā — cik tad jau ilgi šeit esmu es? Šķita — ne vairāk par pāris stundām, bet vai tiešām?

Piespiedu sevi atcerēties, kāpēc vispār šeit atroda­mies. Braucām uz Lasvegasu. Gribējām atrast ieeju Pa­zemē. Mana māte… vienu baiļpilnu sekundi nekādi neiz­devās atcerēties viņas vārdu. Sallija. Sallija Džeksone. Man vajadzēja viņu uzmeklēt. Man vajadzēja novērst Aīda iecerēto Trešo pasaules karu.

Anabeta joprojām noņēmās, būvēdama savu pilsētu.

—   Beidz, — es viņai teicu. — Mums jātiek no šejie­nes projām.

Nekādas reakcijas.

Es viņu sapurināju. — Anabeta!

Viņa pikti paskatījās pretim. — Kas ir?

—   Mums jāiet projām.

—  Projām? Ko tu runā? Es nupat sāku sliet torņus…

—  Esam iekrituši lamatās.

Viņa neko neteica, līdz es viņu vēlreiz sapurināju.

—   Ko!?

—   Klausies. Pazeme. Mūsu misija.

—  Nūū, Persij, beidz. Vēl tikai dažas minūtītes.

—   Anabeta, viens otrs te dzīvojas kopš 1977. gada. Bērni, kas nekļūst vecāki. Kas te apmeties, paliek uz mūžu.

—  Un kas par to? — viņa atcirta. — Vai labāku vietu maz vari iedomāties?

Saķēris viņu aiz rokas, atrāvu nost no spēles.

—  Ei! — viņa iebrēcās un man sita, bet neviens pat galvu nepagrieza uz mūsu pusi. Visi bija par daudz aiz­ņemti.

Panācu, lai Anabeta ieskatās man acīs. Tad teicu:

—   Zirnekļi. Lieli, spalvaini zirnekļi.

Tas viņu atskurbināja. Acu skats noskaidrojās.

—   Augstā debess, — viņa izdvesa. — Cik tad ilgi mēs…

—  Nezinu, bet mums jāatrod Grovers. Devāmies meklēt un atradām — joprojām pie vir­tuālā briežu mednieka.

—  Grover! — abi iesaucāmies vienā balsī.

Viņš atsaucās: — Mirsti, cilvēk! Mirsti, tu, stulbais, nejaukais pasaules piešmucētāj!

—  Grover!

Pavērsis pret mani plastmasas šaujamo, viņš ņēmās klikšķināt slēdzi, it kā es būtu kārtējais attēls ekrānā.

Paskatījos uz Anabetu, mēs kopīgiem spēkiem sa­grābām Groveru aiz rokām un vilkām projām. No lidkedām izsprāga spārni un plivinādamies rāva kājas uz otru pusi, un viņš brēca: — Nē! Es tieši nupat tiku nākamajā līmenī! Nē!

Klāt piesteidzās Lotosa izsūtāmais zēns. — Nu, vai esat jau nobrieduši saņemt platīna kartes?

—  Mēs aizejam, — es pavēstīju.

—  Žēl gan, — viņš novilka, un man radās iespaids, ka vārdi nāk no sirds — ja aiziesim, viņam sirds vai lū­zīs. — Tieši nupat esam ierīkojuši veselu spēļu stāvu pla­tīna kartes īpašniekiem.

Kartes viņam jau bija rokā, un es tādu gribēju. Apzi­nājos — ja paņemšu, nemūžam vairs netikšu projām. Palikšu, dzīvodams mūžam laimīgi, mūžīgi spēlēdams spēles, un drīz aizmirsīšu mammu, aizmirsīšu, kas man paveicams, un varbūt pat to, kā mani sauc. Mūžīgi spē­lēšu virtuālos snaiperus ar feino disko Darinu.

Grovers sniedzās pēc kartes, bet Anabeta, viņa roku parāvusi atpakaļ, noteica: — Nē, paldies.

Gājām uz durvīm, un tikmēr gardumi iesmaržojās stiprāk un spēļu troksnis ieskanējās vēl jo vilinošāks. Prātā iešāvās mūsu augšstāva numurs. Būtu taču varē­juši vismaz pārlaist nakti, pēc tik ilga laika izgulēties īstā gultā…

Tad jau bijām laukā pa Lotosa kazino durvīm un jozām projām pa trotuāru. Laukā it kā bija tāda pati pēcpusdiena kā tad, kad kazino iegājām, bet kaut kas nešķita īsti pareizi. Laiks laukā bija pavisam citāds. Pūta stiprs vējš, tuksneša debesīs plaiksnījās rūsa.

Man plecā karājās Arēja mugursoma, kas bija jocīgi, jo es skaidri atminējos to iegrūdis 4001. numuriņa atkri­tumu kurvī, bet acumirklī bija daudz citu, nopietnāku lietu, par ko lauzīt galvu.

Pieskrējis pie tuvākā laikrakstu kioska, vispirms ska­tījos pēc gada. Lai slavēti dievi, gads bija tas pats. Tad pamanīju datumu: divdesmitais jūnijs.

Lotosa kazino bijām notērējuši piecas dienas.

Līdz vasaras saulgriežiem bija atlikusi vairs tikai viena. Vienā dienā vajadzēja paveikt visu, kas darāms.

SEPTIŅPADSMIT IEGĀDĀJAMIES ŪDENSGULTAS

Tā bija Anabetas ideja.

Viņa mūs iegrūda Lasvegasas taksī, it kā naudas mums būtu kā spaļu, un šoferim uzsauca: — Uz Losandželosu, lūdzu!

Viļādams zobos cigāru, taksists mūs noskatīja no galvas līdz kājām. — Gandrīz piecsimt kilometru. Pie­nāktos norēķināties avansā.

—   Kazino debetkartes ņemat pretī? — Anabeta no­prasīja.

Viņš paraustīja plecus. — Kā nu kuras. Tāpat kā kredītkartes. Man vispirms jāpaskatās.

Anabeta pastiepa zaļo lotosnaudas karti.

To viņš skeptiski nopētīja.

—  Apskatieties, — Anabeta mudināja.

Taksists noskenēja karti kases aparātā.

Skaitītājs iedrebējās. Iezibsnījās cipari. Pēdīgi līdzās dolāra simbolam iedegās bezgalības zīme.

Cigārs izvēlās taksistam no mutes. Viņš atskatījās uz mums ieplestām acīm. — Losandželosā — tieši kur… ūū, jūsu augstība?