Zibens zaglis

—   Sveiki! — mums uzsauca kāds izsūtāmais zēns. Vismaz pēc tāda viņš izskatījās — balti dzeltenā, lotosa ziediem izrakstītā havajiešu kreklā, šortos un gumijas sandalēs. — Laipni lūgti Lotosa kazino! Te būs jūsu nu­mura atslēga.

Es saminstinājos. — Mmm… bet…

—   Nē, nē, — viņš smējās. — Rēķins jau nokārtots. Nekāda uzrēķina, nekādas dzeramnaudas. Vienkārši brauciet uz pašu augšstāvu, 4001. numurs. Ja ko vajag — piemēram, vairāk putu karstā vannā vai lidojošos šķīvjus šaušanai, vai vēl ko tādu, zvaniet uz reģistratūru.

Te jums būs lotosnaudas kartes. Tādas der gan restorā­nos, gan visām spēlēm un atrakcijām.

Viņš mums katram iedeva pa zaļai plastmasas kre­dītkartei.

Man bija skaidrs, ka te būs kāds pārpratums. Acīm­redzot viņš mūs iedomājās par kaut kādiem miljonāra bērniem. Tomēr karti es paņēmu un pavaicāju: — Cik te ir?

Puisis savilka uzacis. — Kādā ziņā?

—  Es prasu — cik drīz aptrūksies naudas?

Viņš iesmējās. — Ak tā — plēšam jokus? Nu, labais! Jūtieties kā mājās.

Ar liftu uzbraukuši augšā, apraudzījām numuru. Tur bija trīs atsevišķas guļamistabas un ar saldumiem, limo­nādi un čipsiem piekrauts bāra skapis. Tiešie sakari ar reģistratūru. Pūkoti dvieļi un ūdensgultas ar dūnu spil­veniem. Platekrāna televizors ar satelītkanāliem un ātr­gaitas internets. Uz balkona bija īpaša vanna un — tie­šām! — šaušanas automāts ar pistoli, tā ka sašaujamos šķīvjus varēja lidināt un šķaidīt pāri visai Lasvegasai. Nesapratu, kā ko tādu drīkst, bet likās visai forši. Skats pāri Dienvidu bulvārim un tuksnesim bija grandiozs, lai gan man trūka pārliecības, ka, dzīvojot tādā istabā, mums atliks laika skatīties laukā pa logu.

—  Augstā debess, — Anabeta izdvesa. — Te jau ir…

—  Superīgi, — piebalsoja Grovers. — Vienkārši su­perīgi.

Skapī bija drēbes, un tās man derēja. Saraucu pieri, jo nospriedu, ka tas tomēr ir dīvaini.

Arēja mugursomu ielidināju atkritumu kurvī. Pēc tās vairs nebija nekādas vajadzibas. Kad dosimies pro­jām, viesnīcas veikalā vienkārši nopirkšu jaunu.

Nomazgājos dušā — pēc visa, kas uz miesas bija krājies nedēļu ilgajā ceļā, tā bija tīrā svētlaime. Uzvilku tīras drānas, izēdu paku čipsu, izdzēru trīs kokakolas un sajutos tik labi, kā sen nebiju juties. Dziļi sirdī gan kaut kas nelika mieru. Kaut ko biju nosapņojis, vai… Derēja aprunāties ar draugiem. Bet nebija jau nekādas steigas.

Iznācu no vannasistabas un konstatēju, ka arī Ana­beta ar Groveru nomazgājušies un pārģērbušies. Grovers pēc sirds patikas saujām vien tiesāja kartupeļu čipsus, bet Anabeta uzreiz iekurbulēja National Geographic ka­nālu.

—  Kanālu te sazin cik, — es izsaucos, — un tu slēdz National Geographic? Vai tu esi traka?

—  Interesants.

—  Man ir labi, — paziņoja Grovers. — Man te bries­mīgi patīk.

Pašam nemanot, lidkedas izšāva spārnus un pacēla viņu labu gabalu no grīdas, tad atkal nolaida lejā.

—  Un ko nu? — ieprasījās Anabeta. — Iesim pagulēt?

Mēs ar Groveru saskatījušies atplaukām platā

smaidā. Pacirtām gaisā savas zaļās plastmasas lotosnau­das kartes.

—   Laiks rotaļām, — es pavēstīju.

Nemaz nezinu, kad vēl bija iznācis tik lieliski izprie­cāties. Mana ģimene nebija no turīgajām. Greznības kalngals mums bija pusdienas Burger King ēstuvē un nomā paņemta videofilma. Pieczvaigžņu viesnīca Lasvegasā? Kur nu!

Piecreiz vai sešreiz vestibilā nolēcis ar gumiju, es iz­mēģināju ūdens reni, ar dēli nolaidos no mākslīgā sniega kalna, izspēlēju sunīšu simulatoru un FIB snaiperi. Pāris reižu manīju Groveru atkal pie citas spēles. Viņam visla­bāk patika ačgārnās medības — kur brieži izlec un no­šauj stulbos medniekus. Redzēju Anabetu iegrimušu kaut kādās jautājumu un atbilžu spēlēs un tamlīdzīgās gudrīšu padarīšanās. Tur bija arī milzīga trīsdimensiju simulatorspēle, kur pašam jāuzbūvē sava pilsēta un uz displeja galda redzi acu priekšā uzslejamies hologrāfis­kas celtnes. Es gan par ko tādu nebiju diez ko augstās domās, bet Anabeta priecājās kā bērns.

Nezinu, kad man pirmoreiz iešāvās prātā, ka nav īsti lāgā.

Varbūt, kad ievēroju to puiku, kas man stāvēja bla­kus pie virtuālajiem snaiperiem. Vecumā ap gadiem trīspadsmit, bet ērmoti ģērbies. Nospriedu, ka laikam būs dēls kādam, kurš pats mēdz pārģērbties par Elvisu. Mugurā — džinsu kļošenes un sarkans, ar melnām ap­malēm apšūts krekls, un mati ieveidoti un saziesti kā tādai Ņūdžersijas meitenei, kas saposusies uz skolas balli.

Vienreiz snaiperus izspēlējām par abiem, un viņš ieteicās: — Pa feino, vecīt. Esmu te divas nedēļas, un spēles tikai kļūst arvien labākas un labākas.

Pa feino?

Vēlāk, kad runājām, es par kaut ko pateicu "nejēgā", un viņš man uzmeta iztrūcinātu skatu, it kā pirmoreiz dzirdētu, ka tā var teikt.

Viņu saucot par Darinu, bet, kolīdz uzdevu vēl kādu jautājumu, viņš sāka garlaikoties un taisījās atpakaļ pie datorekrāna.

Uzsaucu: — Paklau, Darin!

—   Kas ir?

—   Kāds tagad gads?

Viņš saviebās. — Spēlē, vai?

—   Nē. īstenībā.

Darinam vajadzēja apdomāties. — 1977.

—   Nē taču. — Jau mazliet sabijos. — Pa īstam.

—   Beidz, vecīt! Man nepatīk. Man te spēle iet vaļā.

Un vairs viņš par mani nelikās zinis.