Zibens zaglis

Pirmajā brīdī aizturēju elpu. Tīšuprāt ieelpot ūdeni ir grūti. Beidzot vairs nespēju izturēt. Pavēru muti. Un tiešām varēju paelpot.

Virzījos tālāk selgā. Puskrēslā neko daudz nevarēja saskatīt, bet es sazin kā mācēju noteikt, kur kas atrodas. Nomanīju, kur jūras dibens ceļas augšup, kur laižas lejup. Zināju, kur sēkļus izraibinājušas smilšu dolāru kolonijas. Varēju pat noprast, kur vienkopus savijas sil­tās un aukstās straumes.

Kaut kas noslīdēja gar stilbu. Pavēries lejup, gandrīz izsprāgu laukā no ūdens kā ballistiskā raķete. Man līdzās peldēja sešmetrīga mako haizivs.

Tomēr tā pat negrasījās uzbrukt. Tikai glaudās gar kājām, piebikstīdama ar purnu. Sekoja uz pēdām kā suns. Piesardzīgi pieskāros muguras spurai. Haizivs saknosījās, it kā mudinātu, lai pieķeros stingrāk. Pieķēros pie spuras ar abām rokām. Zivs rāvās uz priekšu, mani vilkdama līdzi, arvien dziļāk dzelmes tumsā, līdz es pa­liku stāvam vietā, kur tālāk sākās īstais okeāns, — kur lēzenā smilšu gultne stāvus laidās lejā, milzu bezdibenī. Jutos kā nakts vidū nostājies pie Lielā kanjona — sare­dzēt neko daudz nevar, tomēr zini, ka bezdibenis ir tepat zem kājām. Ūdens virsma vizēja metrus četrdesmit pie­cus virs galvas. Zināju — vajadzētu būt tā, ka šādā dzi­ļumā ūdens mani saspiež plakanu. Tomēr nevajadzēja būt tā, ka es varu paelpot. Aizdomājos, cik dziļi, diez, es spētu ienirt, ja laistos taisnā ceļā līdz Klusā okeāna dibe­nam.

Tad kaut kas ievizējās lejāk, tumsā, un, augšup cel­damies, auga augumā un iesvēlās arvien gaišāks. Atska­nēja sievietes balss — tāda pati kā manai māte: — Persij Džekson!

Jo tuvāk, jo viņas apveids iezīmējās skaidrāks. Vilnī­joši, tumši mati, zaļa zīda tērps. Stāvs tinās šaudīgā gaismā, un acis bija tik mulsinoši skaistas, ka gandrīz nemanīju jūraszirdziņu kārtīga rumaka augumā, kam viņa sēdēja mugurā.

Viņa nokāpa no zirga. Jūraszirdziņš un mako hai­zivs aizslīdēja nostāk un sāka viens otru dzenāt, spē­lēdami tādus kā sunīšus. Zemūdens kundze man uz­smaidīja. — Esi nomērojis tālu ceļu, Persij Džekson. Malacis.

īsti nezināju, kā uzvesties, tāpēc paklanījos. — Tu esi tā, kas mani uzrunāja Misisipi upē.

—    Jā, bērns. Es esmu nereīda, jūras gars. Nebija viegli aizkļūt tik tālu upes augštecē, bet manas saldūdens māsīcas najādas man palīdzēja uzturēt spēkus. Viņas tur godā valdnieku Poseidonu, lai gan galmā gluži nekalpo.

—  Un… tu esi Poseidona galmadāma?

Viņa pamāja. — Jūras dievam bērnu nav bijis jau kur tie gadi. Mēs tevi vērojam ar dziļu interesi.

Piepeši man atmiņā atausa sejas Montokas piekras­tes viļņos, ko redzēju, mazs būdams, — smaidošas sie­vietes. Tāpat kā daudz kam, ko mūžā biju pieredzējis tik savādu, es par to nemaz netiku aizdomājies.

—  Ja reiz tēvs par mani tur tādu rūpi, — es ieteicos, — kāpēc viņa te nav? Kāpēc viņš ar mani nerunā?

No dzelmes augšup atvilnīja salta straume.

—   Netiesā nu Jūras valdnieku tik bargi, — nereīda man sacīja. — Viņam stāv priekšā nevēlams karš. Rūpju pilnas rokas. Turklāt viņam noliegts tev palīdzēt tiešā ceļā. Dieviem nedrikst būt izredzētu mīluļu.

—   Pat ja tie ir pašu bērni?

—   Jo sevišķi, ja tie ir pašu bērni. Dievi drīkst iet tikai aplinku ceļus. Tieši tāpēc es pie tevis nāku ar brīdi­nājumu un dāvanu.

Viņa pastiepa roku. Saujā vizēja trīs baltas pērles.

—  Zinu par tavu ceļu uz Alda valstību, — viņa tur­pināja. — Retam no mirstīgajiem izdevies no turienes pārrasties dzīvam: Orfejam, kas bija tik apdāvināts mū­ziķis, Hēraklam, kas bija dižs stiprinieks, un Hudīni, kas pamanījās izkļūt pat no Tartara dzīlēm. Vai tev ir tādas spējas?

—   Mm… nē, kundze.

—   A, bet tev, Persij, ir kas cits. Tev ir spējas, ko tu tikai tagad sāc sevī iepazīt. Orākuli tev pareģojuši diženu un šausmīgu likteni, ja vien neaiziesi bojā vēl zēna ga­dos. Poseidons nedomā pieļaut, ka mirsti pirms laika. Tāpēc ņem šīs te un, kad pienāks īstais brīdis, svied zem kājām.

—   Kas notiks?

—  Tas, — viņa sacīja, — atkarīgs no tā, cik spiedīga būs vajadzība. Tikai ielāgo: kas jūrai pieder, tas jūrā at­griezīsies.

—  Un kā ar brīdinājumu?

Viņas acīs iešķīlās zaļa gaisma. — Klausi savai sirdij, citādi pazaudēsi visu līdz pēdējam. Aīds barojas no šau­bām un bezcerības, ja vien spēs, viņš tevi piekrāps — iz­darīs tā, ka tu vairs nepaļausies pats uz savu skaidro sa­prātu. Kolīdz būsi viņa valstībā, ar labu viņš tevi projām vis nelaidīs. Nezaudē ticību. Lai tev veicas, Persij Džek­son.

Piesaukusi klāt jūraszirdziņu, viņa laidās uz bezdi­beņa pusi.

—  Pagaidi! — es iekliedzos. — Upē tu man teici, lai nepaļaujos uz to, kas dāvināts. Kas ir tas, kas dāvināts?

—   Visu labu, hēroju jaunekli! — viņa atsaucās, balsij pagaistot dzelmē. — Klausi savai sirdij! — Pārtapusi tā­līnā, zaļganā vizmā, viņa pagaisa.

Gribējās laisties līdzi tumsā. Gribējās redzēt Posei­dona pili. Bet, galvu atgāzis, redzēju ūdens virsmā dziestam rieta blāzmu. Draugi gaidīja krastā. Laika mums bija tik maz…

Atspēries pret gultni, šāvos augšup un uz krasta pusi.