Zibens zaglis

Iesprukām pa durvīm, aizšmaucām aiz ūdensgultām un nolldām aizsegā. Nākamajā acumirklī uzbrucēji pajoza garām pa ielu.

—   Būsim atrāvušies, — Grovers noelsās.

Aiz muguras nodimdēja balss: — No kā?

Mēs visi salēcāmies.

Aiz muguras stāvēja pajauns virietis, kas izskatījās pēc mājas drēbes uzvilkuša plēsējputna. Augumā vairāk nekā divmetrīgs, galva pilnīgi kaila. Āda viņam bija pe­lēka un sažuvusi kā pergaments, acis klāja smagi plaksti, un lūpas savilktas saltā rāpuļa smaidā. Tuvojās viņš lē­nām, bet bija skaidrs, ka vajadzības gadījumā viņš var kustēties strauji.

Drēbes viņam bija gluži vai Lotosa kazino stilā, ziedu laikus pieredzējušas septiņdesmitajos. Apdrukāta zīda krekls, tikai pa pusei aizpogāts, skatam atklāja kailo krū­težu. Samta žaketes atloki pletās tik plati kā lidostas skrej­ceļš. Sudraba ķēdites ap kaklu nebija ne saskaitāmas.

—   Es esmu Krustiņš, — viņš pavēstīja, smaidā at­klājis dzeltenu zobakmeni.

Apvaldīju vēlmi atsaukties: jā, kā tad.

—   Piedošanu, ka tā ielauzāmies, — teicu. — Mēs tikai tā, mmm, paskatīties.

—   Tu domā — pamukt no tiem slkaļām, kam nav nekas labs padomā, — viņš norūca. — Tie te vazājas katru mīļu vakaru. Lai viņiem paldies — tamdēļ pie ma­nis ienāk daudz pircēju. Tu saki — gribat apskatīt kādu ūdensgultu?

Jau grasījos teikt: nē, paldies, kad viņš, uzkrāvis man uz pleca milzu ķepu, ņēmās stumt mani dziļāk salonā.

Tur bija visvisādas ūdensgultas visādām gaumēm: no visvisāda koka, visādiem rakstiem rotātiem palagiem, vidēja izmēra, liela izmēra, milzum lielas.

—  Šis ir pats iecienītākais modelis. — Krustiņš lepni paplēta rokas virs gultas ar melniem satina palagiem un galvgaļa panelī iestrādātām lavas lampām. Matracis trī­sēja un tālab izskatījās pēc labi ieeļļotas želejkonfektes.

—   Miljons roku masāža, — Krustiņš mums vēstīja. — Aiziet — pamēģiniet! Ai, lai iet — nosnaudieties. Man nav iebildumu. Šodien tik un tā pircējus vairs nesa­gaidīšu.

—  Mmm, — ieteicos, — diez vai…

—    Miljons roku masāža! — Grovers izsaucās un metās gultā. — Ei, paklau! Superīgi.

—  Nu re, — Krustiņš atsaucās, ieskādams sažuvušo zodu. — Gandrīz, gandrīz.

—  Gandrīz kas? — es painteresējos.

Viņš uzmeta skatu Anabetai. — Esi tik laba, mīļā, un izmēģini vēl šo te. Varētu derēt.

Anabeta iesāka: — Bet kas…

Uzmundrinoši uzplājis Anabetai pa plecu, Krustiņš aizvadīja viņu pie Safari Deluxe gultas ar rāmī grebtiem tīkkoka lauvām un leopardādas rakstiem rotāta pārklāja. Anabeta gan liedzās gulties, bet Krustiņš viņu pagrūda.

—   Ei! — viņa protestēja.

Krustiņš uzsita knipi. — Ergol

No gultas sāniem izšāvās virves, apvijās Anabetai apkārt un piespieda viņu pie matrača.

Grovers tūliņ leca kājās, bet virves izšāvās arī no melnās satīna gultas, viņu tai cieši piesaistīdamas.

—  N-nav s-s-superīg-gi, — Grovers ieaurojās, balsij trīsot miljons roku masāžas dēļ. — N-nemaz-z n-nav s-s-superīg-gi!

Milzis noskatīja Anabetu, tad smīnēdams pievērsās man. — Ak, tu posts, gandrīz.

Mēģināju atkāpties, bet milzu roka, pašāvusies uz priekšu, cieši sakampa mani aiz čupra. — Nu, nu, puika. Nekreņķējies. Gan tūliņ kādu piemeklēsim arī tev.

—   Laid manus draugus vaļā.

—  Kā nu ne! Skaidra lieta. Taču vispirms viņus pie­lāgosim.

—  Tas ir — kā?

—   Redz, visas gultas ir uz metru astoņdesmit. Tavi draugi ir drusku par īsiem. Vajag salāgot.

Anabeta un Grovers spirinājās, cik spēka.

—   Neciešu nepareizus mērus, — Krustiņš nomur­mināja. — Ergol

Gultām no galvgaļa un kājgaļa izšāvās vēl citas vir­ves, kas Groveram un Anabetai apsviedās ap potītēm un padusēm. Virves nostiepās, manus draugus stiepdamas garumā.

—   Nesatraucies, — Krustiņš mani mierināja. — Te ir runa par stiepšanu. Pastiepsim muguru kādus centi­metrus garāku. Varbūt pat izdzīvos. Un nu piemeklēsim gultu pēc tavas gaumes, ko?

—  Persij! — Grovers brēca.

Es drudžaini prātoju. Vienam man pievārēt šo milzu ūdensgultu tirgoni nebija ko cerēt. Viņš pārlauztu man sprandu, iekams es maz pagūtu izraut zobenu.

—  Krustiņš nemaz nav tavs īstais vārds, vai ne? — es ieprasījos.

—  Oficiāli — Prokrusts, — viņš piekrita.

—   Stiepējs, — piebildu. To stāstu es atcerējos — par pārspīlēti viesmīlīgo milzi, kas centās nomaitāt Tēsēju ceļā uz Atēnām.

—   Nūja, — pārdevējs atteica. — Bet kurš gan tādu Prokrustu maz var izrunāt? Veikalam tas nenāk par labu. "Krustiņš" — cita lieta, nevienam nenākas mežģīt mēli.

—   Taisnība gan. Tādam vārdam ir laba pieskaņa.

Viņam iedegās acis. — Tu domā?

—   Bet protams! — es turpināju. — Un tās gultas ir tīrais mākslasdarbs! Pasakainas!

Prokrusts atplauka platā smaidā, bet tvēriens man ap sprandu neatslāba ne par matu. — To es teikšu pircē­jiem. Katru mīļu dienu. Uz to, cik darbs ir smalks, ne­viens jau neskatās. Vai bieži esi redzējis tādas iebūvētas lavas lampas?

—  Ne īpaši.

—  Nu re!

—  Persij! — iekliedzās Anabeta. — Ko tu dari?

—   Neliecies zinis, — teicu Prokrustam. — Viņa ir neciešama.

Milzis iesmējās. — Man jau visi klienti tādi. Neviens nav tieši uz metru astoņdesmit. Tik neapdomīgi. Un tad vēl sūdzas, kad ņemos vainu labot.

—  Un ja gadās kāds, kas garāks par metru astoņdes­mit?