Zibens zaglis

Viņš pieliecās tuvāk. Melnajos briļļu stiklos atspulgojās viss, izņemot mani pašu, bet lūpas viņam savilkās saldā, saltā smaidā — kā žņaudzējčūskai, kas gatavojas iebaudīt maltīti.

—   Tik simpātisks jauneklis! — Balsī jautās svešāds akcents — no britiem, vai —, bet tikpat labi viņš angļu mēli varēja būt apguvis kā svešvalodu. — Saki, draugs, vai es izskatos pēc kentaura?

—  N-nē.

—  Ser, — viņš rāmi piebilda.

—  Ser, — es atsaucos.

Saķēris birku, viņš pārvilka pirkstu pār burtiem. — Vai lasīt, draugs, proti? Te rakstīts: H-āāā-r-o-n-s. Nu, saki kopā ar mani: Hā-rons.

—   Hārons.

—   Brīnišķīgi. Tagad vēl: misters Hārons.

—  Misters Hārons, — atkārtoju.

—   Malacis. — Viņš atsēdās atpakaļ krēslā. — Ne­varu ciest, ka mani jauc ar to veco kleperi. Un nu — kā es jums, mazie mironīši, varu līdzēt?

Jautājums man ietriecās pakrūtē kā beisbola bumba. Atskatījos uz Anabetu — lai nāk palīgā.

—  Mēs gribam tikt Pazemē, — viņa noskaldīja.

Hāronam noraustījās lūpu kaktiņš. — Nu, tas tiešām

priecē.

—  Vai tad? — Anabeta izbrīnījās.

—    Bez aplinkiem un vaļsirdīgi. Bez brēkas. Bez visādiem: "Te būs kāds pārpratums, mister Hāron!" — Viņš mūs noskatīja. — Kādā nāvē tad aizgājāt, ko?

Piebikstīju Groveram.

—   Ai, — viņš iesāka. — Mmm… noslīkām… vannā.

—  Visi trīs? — Hārons vaicāja.

Mēs vienprātīgi pamājām.

—   Vanna būs gadījusies no lielajām. — Hārons iz­skatījās viegli ieinteresēts. — Naudas pārceltuvei jums droši vien nav. Parasti pieaugušajiem es, redz, varu maksu noņemt no American Express kredītkartes vai to pieskaitīt pēdējam kabeļtelevīzijas rēķinam. Bet bēr­niem… jūs, diemžēl, mūžam nomirstat nesagatavojušies. Laikam dabūsiet tepat vien tupēt gadsimtiem ilgi.

—  Nē, nauda mums ir. — Uzliku uz galda trīs zelta drahmas — no tām, ko atradu Krustiņa veikalā.

—  Ak tā… — Hārons aplaizīja lūpas. — īstas drah­mas. īstas zelta drahmas. Tādas nav redzētas kopš…

Pirksti jau alkatīgi stiepās pēc monētām.

Gandrīz jau tām pieskārās.

Tad Hārons pašāva galvu uz manu pusi. Stindzino­šais skats man gluži vai izurba krūtīs caurumu. — Paga, paga, — viņš ierunājās. — Tu nevarēji salasīt manu vārdu. Vai sirgsti ar disleksiju, puis?

—  Nē, — atteicu. — Esmu beigts.

Pieliecies tuvāk, Hārons ierāva nāsis gaisu. — Beigts tu neesi. To es saostu. Tu esi no padieviem.

—  Mums jātiek Pazemē, — es neatkāpos.

Hāronam rīklē kaut kas dobji nogurguļoja.

Visi uzgaidāmajā telpā acumirklī pietrūkās kājās, sāka nervozi soļot šurpu turpu, cits aizkūpināja cigareti, cits pieglauda matus, cits bažīgi vērās rokaspulkstenī.

—   Ejiet projām, kamēr vēl var, — Hārons ieteica. — Šīs te es paņemšu, un pieņemsim, ka neesmu jūs ne acīs redzējis.

Roka jau stiepās pēc drahmām, bet es tās žigli sa­vācu.

—  Nav darbiņa, nav dzeramnaudas. — Centos runāt bravūrīgāk, nekā pats jutos.

Hārons atkal norūcās — tik dobji, ka vai asinis stinga dzīslās. Miroņu gari ņēmās vālēt pa lifta durvīm.

—  Un gaužām žēl, — es nopūtos. — Jo bijām gatavi piedāvāt vēl vairāk.

Izcēlu visu Krustiņa zuteni, izgrābu riekšavu drahmu un ļāvu tām slidināties caur pirkstiem.

Hārona rūciens vērtās klusāks — nupat viņš gandrīz vai murrāja kā lauva. — Tu ko, padieviņ, domā, ka esmu piekukuļojams? Ek… tīri ziņkāres pēc — cik tad tev tur ir?

—   Daudz, — attraucu. — Varu saderēt, ka Aīds tev par tik grūtu darbu maksā nieka grašus.

—   Vai, tas vēl maigi teikts! Vai tev patiktu augām dienām auklēties ar tiem gariem? Mūžam viens un tas pats: "lūdzu, dariet kaut ko, lai es nebūtu beigts" un "lūdzu, aizceliet mani pāri tāpat, pa kluso". Pēdējoreiz algas pielikumu pieredzēju pirms trim tūkstošiem gadu. Vai tu domā, ka šādus uzvalkus kāds dala par brīvu?

—  Tu esi pelnījis ko labāku, — es piekritu. — Drusku vairāk atzinības. Cieņas. Lielāku atalgojumu.

Ik pēc vārda nokrāvu uz galda pa monētai.

Hārons pablenza uz savu smalko itāļu žaketi, laikam iztēlodamies pašam mugurā kaut ko vēl smalkāku. — Es teikšu, puis, ka tagad tu runā jau prātīgāk. Gandrīz.

Piesviedu vēl pāris naudas gabalu. — Kad tikšu pie Aīda, varu aizbilst kādu vārdu, lai tu tiec pie algas pieli­kuma.

Viņš nopūtās. — Laiva tik un tā jau gandrīz pilna. Var jau ari jūs trīs piesviest un laisties.

Piecēlies viņš nogrāba no galda naudu un noteica:

—   Nāciet līdzi.

Spraucāmies cauri gaidošo garu burzmai — tie ķer­stīja mūs aiz drānām kā vējš un čukstēja kaut ko nesa­klausāmu. Hārons pūli pašķīra kā krūmus, zem deguna noburkšķējis: — Liekēži tādi.

Mūs viņš iestūma kabīnē, kur tāpat jau spiedās mirušo gari, tikai te katram rokā bija zaļa biļete. Divus garus, kas par katru cenu gribēja iespraukties mums līdzi, Hārons izgrūda atpakaļ vestibilā.

—   Tā. Lai te būtu miers un kārtība, kamēr esmu projām! — viņš nokliedzās pāri uzgaidāmajai telpai.

—   Un, ja kādam atkal ienāks prātā aizgriezt projām manu vieglās mūzikas kanālu, tupēsiet tepat vēl tūkstoš gadu. Skaidrs?

Viņš aizcirta durvis, iebāza atslēgas karti lifta vadī­bas paneļa ligzdā, un kabīne laidās lejup.

—  Kas notiek ar tiem gariem, kas gaida vestibilā? — apvaicājās Anabeta.

—  Nekas, — Hārons attrauca.

—  Cik ilgi?